Pasauli esot radījis sprādziens. Laikam vienīgais no sava veida, kuram izdevies izveidot tik smalkas sistēmas, harmoniju un skaistumu, ka cilvēka prāts tā arī nav spējis rimties apbrīnā un neizpratnē. Kā milimetros rēķināmā augumiņā iepukstas sirds, sadzīst brūces, saaug kauli. Kā putni allaž atrod migrācijas ceļu un zivis atgriežas nārstošanas vietā. Kā viss dabā tiecas uz dzīvību, kārtību un saglabāšanos. Ja nesanāk, saucam to par anomāliju un kroplību, ko parasti izraisījis savtīgais, uz ātru rezultātu tendētais cilvēciskais faktors. Dabā pašiznīcināšanās spēka nav. Un arī lielā blīkšķa versijai neticu, jo sprādzienu gēnos kārtības radīšana parasti nav ieprogrammēta. Izņemot uguņošanu, cauri vēsturei tie izraisījuši vien lielāku vai mazāku haosu, sējuši sāpes un nožēlu. No kurienes pa pasauli un cilvēka dvēseli lodā destrukcija? Kas ieslēdzis mūsos aklumu darīt lietas, kas iznīcina? Vārīties rūgtumā un naidā uz saviem tuvākajiem? Ignorēt brīdinājumus, ka plastmasas maisiņi nesatrūd, ka, lecot uz galvas ūdenī, var salauzt kaklu un ka vesela kaudze lietu, bez kā nespējam iedomāties savu ikdienu, satur kancerogēnas vielas? Bumbas ar laika degli, kas var uziet gaisā visnegaidītākajā brīdī. Vai tiešām vajag nodedzināt visus pirkstus, lai saprastu, ka uguns ir karsta?Toties baidīties kā reiz sisti dzīvnieki, kuri cilvēka tuvumā turpmāk saceļ spalvu vai iežmiedz asti kājstarpē, gan mēs mākam. Un parasti nevietā, kas apgriež spārnus katrai jaunai idejai. Kā izskatīsies? Ko padomās? «Tas ir tikai tavā galvā,» mēģinu maigi ieskaidrot bērnam, kurš cenšas mest ritenīti, bet pašā svarīgākajā brīdī viņam bailēs saļogās kājas un rokas. Dīvaini, ka risinājums ir vienas nieka domas attālumā, ka es taču varu! Dažs tā arī nespēj to satvert visu savu dzīvi un staigā kā ezis, bakstīdams attaisnošanās adatas pa labi un kreisi. Nepārvarētas bailes. No augstuma, kas liedz izbaudīt pasauli no putna skatpunkta lidojumā. Mīlestības, kuras būtība ir vienīgi aijāt un celt. Ja nu neizdodas to nosargāt? Ja nu ķieģelis uzkrīt uz galvas? Varbūt tāpēc necelties no gultas? Risks diemžēl kā cietumniekam pieķēdēta svaru bumba vilksies cauri visai dzīvei. Nevajadzētu vien ļaut tai pārvērsties pieliktā punktā.
