Cilvēku pasaulē absolūtā nav, kaut tik ļoti gribētos. Citādi mūsu leksikā neparādītos «nekad», «vienmēr», «mūžīgi». It kā varētu iecementēt mirkli, pārvēršot to konstantā eksistences stāvoklī. Taču tas gaist, kā pārmijnieks pārvedot mūsu dzīves ritošo sastāvu allaž uz citām sliedēm. Tāpēc jau nekad nedrīkst teikt «nekad», jo kādā pieturā var nākties dzert no akas, kurā kādreiz spļauts.Cilvēciski nav arī iespējama bez «neviena melnumiņa kā dimanta oliņa tīra sirds». Labs, kas būtu tikai labs, un absolūts sliktums bez cerības uz izglābšanos. Par tikai labu, taisnīgu un Mīlestību ar lielo burtu pasludināts vienīgi Dievs. Taču arī to cilvēka prāts nespēj aptver. Tāpēc pieraksta Viņam atriebēja dabu un tendenci būt emocionāli nenoturīgam, kas vienu brīdi atļauj iet bojā nevainīgiem bērniem, bet citu – apžēlo pēdējo noziedznieku. Savukārt visa ļaunuma iemiesojumu Sātanu, kas aprakstīts kā masu slepkava, iznīcinātājs un pazudinātājs, ļaudis bieži vien ierauga citādu. Kā padumju tipiņu, kuru viegli apmuļķot. Nebēdnīgu, pikantu un jautru, kas savējiem ellē noteikti uzrīkos ballīti bez robežām. Ko tur tiekties uz Debesīm pie garlaicīgā un svētulīgā Dieva?! Taču sirds sauc, un cīnās cilvēkā labais ar ļauno, kā kurā brīdī kam atdodoties. Miera stāvoklis neeksistē.Nepastāv arī prieks bez skumjām un cerības bez vilšanās. Pat mīlestību nevaram dabūt tīru. Mātes sabļauj uz niķīgajiem bērniem, sastrīdas mīlētāji. Taču pāri visam tas nožēlojamais nosacījums mīlestības kontraktā, kuru parakstot nevēlamies izlasīt. Atgrūžamies no tā, ignorējam, ceram, ka nepiedzīvosim. Nav viegli samierināties, ka īsta mīlestība automātiski nozīmē arī tādas zaudējuma sāpes, kas saskrāpēs dvēseli sīkās druskās. Protams, ne uzreiz. Citādi mēs bēgtu no tās kā velns no krusta un labāk izvēlētos sačākstēt dzīves kaktos, nevis ļautos celties spārnos. Kritienam nepieciešams laiks, un tā atskaite jau sākusies. Nekas nav mūžīgs zem saules …Neticami, bet arī visskaidrākās sāpes un lielākā nelaime nav tikai mīnuss tā tradicionālajā izpratnē. Ciešanas apskaidro, un smagākajās bēdās mirdz silta gaisma, ko citādi nav iespējams piedzīvot. Kāds neredzams spēks gādā, lai katru pavasari rosītos jauni pumpuri un sadzītu dziļākie ievainojumi. Tāds ir likums!
