Nesen piedalījos sarakstē ar «Ziņu» interneta versijas lasītāju Fely par rakstu ««Smagā» sestdiena «Sapņu fabrikā»» (raksts par rokfestivālu «Zāģis 04»).
Nesen piedalījos sarakstē ar “Ziņu” interneta versijas lasītāju Fely par rakstu “”Smagā” sestdiena “Sapņu fabrikā”” (raksts par rokfestivālu “Zāģis 04”).
Fely: “Pievērs, lūdzu, pastiprinātu uzmanību grupai “Bliss”!”, es: “Centīšos. Un kas viņos tik īpašs?”, Fely: “Viņi ir no Liepājas! Vēl nav pazīstami, bet spēlē labi!”
Kā tika lūgts, pievērsu pastiprinātu uzmanību. Šausmīgs skanējums apvienojumā ar primitīvu, dažviet pat neesošu dziesmu kompozīciju, bravurīga solista izturēšanās kā uz skatuves, tā arī pēc tam, staigājot caur skatītāju pūli un “zīmējoties” smēķētavā…
Atcerējos vēl pāris līdzīgu sarunu par mūziku – par “Līviem”, “Tumsu”… Nekādi nevaru saprast, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka mūziķim no Liepājas ir kaut kāda privilēģija attiecībā pret pārējiem izpildītājiem? Kas ir tik īpašs, ka cilvēks, kuru bieži vien ir grūti pat definēt kā mūziķi, ir no pilsētas, kas vairāk gan slavena ar pamestajām armijas barakām, spridzinātiem fortiem, savus ziedu laikus nodzīvojušu rokfestivālu un 200 kilometru attālumu no Jelgavas?
Kas vispār ļauj kādam būt priviliģētākam tikai tāpēc, ka viņš ir no kādas noteiktas pilsētas (ciemata, mājas)? Vai tad tāpēc B.B.Kings ir kļuvis par blūza pasaules karali, ka dzimis Itta Bene plantācijā? Franks Sinatra, piemēram, tādās plantācijās vispār nav bijis, bet tas viņam netraucēja kļūt par pasaulslavenu svinga un vokālā džeza izpildītāju.
