Sāk jau nogurdināt šis realitātes šovs, kur katru dienu ar maziem izņēmumiem notiek viens un tas pats. Dažbrīd šķiet, populārākā šova «Dzīve» organizētāji aizmirsuši par balvām. Labi jau labi, nav tik traki. Mūsu pasaulīte drīzāk ir viena laboratorija, kurā augšējie un apakšējie velni veic visdažādākos eksperimentus ar visu un visiem. Ar dzīvniekiem un cilvēkiem. Arī man patīk eksperimentēt (vai arī es vienkārši nemāku vienu lietu izdarīt kaut vai divas reizes vienādi). Eksperimenti ar cilvēkiem – tas ir forši! Par laimi, neko ļaunu es nedaru, spēle saucas «ko viņš teiks, ja es teikšu tā?». Eksperimenti joprojām notiek tāpēc, ka teorija nesakrīt ar praksi, un abas kaut kā «jāsamierina», kaut kas jāiebaro «buntavnieciskajiem» iedzīvotājiem. Pēdējās dienās vairākas reizes par to pārliecinājos. Gadījās būt klāt diskusijā par to, ka patiesība ir tikai viena. Jauka, iepriecinoša atziņa. Taču vienā punktā visas šīs runas kļūst bezjēdzīgas, šai negrozāmajai «patiesībai» izšķīstot miljons viedokļu drumslās, kāda tad ir tā mistiskā patiesība. Gribam to, bet vietā var dabūt tikai pretrunīgas domiņas. Apnicis gadu desmitiem rafinēt savu viedokli, kurš, šķiet, jau bija sācis apsūbēt ar teorijas kārtiņu – jeb tālāko punktu no realitātes.Nospiež šī krasā atšķirība. Ka to, ko māca skolā, var neizdoties izmantot dzīvē. Ka lielās runas proporcionāli apgriežas niecīgos darbos. Iemesls? Ne jau tikai (kļūdpilnais) cilvēciskais faktors. Cilvēkiem patīk aizsapņoties iespējami tālāk, kad vairs neredzi īstenību, kāda tā ir. Viņi tik stipri iemīlas sevī, savos bērnos, savā darbā, hobijos, ka pazaudē objektivitāti, jo tā nav iepriecinoša. Līdz ar to katra jaunā paaudze – arvien izlutinātāka.Ļaujiet vēl izteikt kādu piemēru, kur prakse tālu atpaliek no teorijas. Tā ir pie mums notikusī digitalizācija, kad, šķiet, katram otrajam ir dators un katram trešajam – internets. Bet realitātē pele labākajā gadījumā māk atrast teksta redaktoru un pieāķēt e-pastam pielikumu. Tas jau būtu diezgan labi, lai gan īsta digitalizācija tiešām varētu piebremzēt mūsu «kluso telefonu» spēlītes. Realitātē pēc katra nopietnāka vēja lauku sētas nedēļu dzīvo bez elektrības, un pēc lielākas lietusgāzes istabā nāk ūdens. Bet mums, teorētiķiem, protams, labāk patīk domāt, ka dzīvojam civilizētā sabiedrībā – kur mums civilizācijas labumus kāds pienesīs klāt. Tāpēc nekur tālāk par šo klupšanas akmeni netiksim.
