Piedzīvojums var sākties! Piestātnē ubagi un vientieši noskatījās, kā Titāniks uzņem lepnos pasažierus. Uz klāja virmoja izmeklētas tabakas un juteklisku smaržu mākoņi. Pusdienās vienbalsīgi tika nolemts, ka galvenais ir bizness un visas sviras jāpagriež līdz maksimālajai atzīmei. Savukārt pie vakariņu galda kungi bezrūpīgi pārsprieda atziņu, ka laiks ir nauda. Tādēļ greznā kruīza kuģa apkalpei tika likts uzņemt ātrāko kursu pretī Laimīgajai zemei. Neviens šo milzi vairs neapturēs, pat ja gribētu. Kapteinis Pofigs, nebūdams īpaši drosmīgs cilvēks, drīzāk vieglas dzīves meklētājs, akli klausīja pavēlēm. Ieraugot aisbergu, gļēvi grieza stūri prom no tā. Bet izvairīties nebūs iespējams, pārāk tuvu. Agri vai vēlu tas vienalga būtu noticis, jo jebko darīt maksimālā ātrumā vienmēr ir liels risks. Sūce dziļa un vairs nelabojama. Pamest kuģi vai izpriecāties līdz galam? Kapteinim nepatika iedziļināties problēmās, jo pēc tam jāmāk no tām tikt arī ārā. Kuģis dreifē. Arī manējais. Bet laikam arī nav, no kā ņemt navigācijā piemēru. Pie kā turēties – pie ziemeļpola? Izrādās, arī poli lēnām pārvietojas. Kur lai ņem ceļa rādītājus un varoņus? Ne jau tik daudz, lai līdzinātos kā elkiem, bet vienkārši iedvesmotos.Pēc teorijas vajadzētu skriet taisni virsū visiem šiem degradējošajiem aisbergiem, galvenajai straumei, kas ved uz nekurieni, pašplūsmā. Bet – piedodiet par atklātību – kas man par to būs? Ar ko būšu labāks par Gazas pašnāvnieku, kurš «Discovery» žurnālistam pastāstīja, ka viņš nupat ar labām sekmēm beidzis juristu augstskolu, bet nu grib ātrāk ienest izmaiņas lietu kārtībā? Antagonists paliek antagonists. Būt visiem pretī. Bet tas ir tik muļķīgi. Muļķīgi ir arī visu laiku kā maijiem gaidīt pasaules galu. Daudziem tas ir tik izdevīgi. Un, tā domājot, darām visu, lai maiju aprēķinus par 2012. gadu piepildītu. Maijiem patika bumbu spēles, kurās zaudētājs kaut ko zaudēja, proti, galvu. Traki kļūst pat nosvērtie angļi. Nepaies ilgs laiks, kad katrā pagalmā būs novērošanas kameras, jo kuģa nesošās konstrukcijas – līdzšinējās paškontrolējošās atskaites sistēmas kā morāli – aisbergi ir krietni iedragājuši. Civilizāciju pētnieki var sajūsmā berzēt rokas.Bet tikai turēties pretī straumei nav lielas jēgas. Varbūt jēga ir iet pretī, riskējot pazaudēt savu karjeru. Ko lai dara, ka mūsu kapteiņiem prātā tikai šodienas varoņdarbi – palielīties ar savu kuģu varēšanu. Dārgie kapteiņi, atcerieties, ka tās nav regašu sacensības, jo mēs visi sēžam vienā laivā!
