Tas troksnis, ko dzirdam, ir tikai virspusīgi sprakšķi, jo būtisku skaņu nav. Nav skanējuma, kur nu vēl harmoniska. Es ar tevi un tu ar mani dzīvojam disharmonijā, jo galvās nav bijis uzstādījuma būt visu laiku vienotiem – kā atmodas laikā. Latvietis spēj vienoties un rast risinājumu tikai galējas situācijas apstākļos.Pa priekšu skrien lokomotīves cerībā, ka viņu ātrais vējš paraus līdzi arī citus, lēnākus, bet tās uzjundījušas tikai šaubu putekļus. To svilpieni, vagonu sastāva klaboņa cenšas panākt īstuma skaņu, bet pilnskanīgu, papildinošu akordu vietā jāklausās tīši griezīgās disonansēs. Iztēlojieties, kā vēlēšanu kara uzvarētāji skanētu kaut vai tikai četrbalsīgā salikumā – soprāna, alta, tenora un basa partijās! Audiofilus neapmānīsiet. Dzirdamais drīzāk atgādina pamesta radio sprakšķēšanu no kādas aizgājušas civilizācijas, izmisīgi meklējot gaisā frekvences. Dažreiz gadās klausīties vairākas melodijas reizē, kad šķiet – pēc divām stundām būšu jau sajucis prātā. Optimistam ir daudzas priekšrocības. Ar savu enerģiju tu izskrien cauri sienām ar smaidu sejā. Vienīgā problēma varētu būt realitātes pareiza novērtēšana, lai skrienot galvu reiz nenolauztu. Tu gribi mainīt pasauli, bet negribi atzīt, ka viss reiz ir bijis un atkal būs, arī bez tavas palīdzības. Tu nezini, ka esi tikai šā apburtā cikla paātrinātājs. Ir milzum daudz problēmu, un mūsu iekaršana tajās atkarīga no mēroga, kādā esam izvēlējušies dzīvot un kuru mainīt nemaz nav tik vienkārši, ne kā interneta kartēs, kur tālummaiņas plusiņš un mīnusiņš gan ļauj apskatīt mūsu mazo planētiņu kopumā, gan ļauj izšķirt atsevišķas mājas. Pārāk lielā distancē varam pazust mēs paši, draud iestāties absolūtais nihilisms un vispār pazaudējam no redzesloka šo planētu (kas faktiski arī notiek). Katram pašam jāatrod ikdienas optimālais mērogs, lai nepārkarstu un arī lai nekļūtu par aukstu bluķi.Katra diena ir nepārspējams detektīvromāns, lai ķertu būtiskās skaņas un mēģinātu tās atšifrēt un salikt kopā, par spīti visādiem viltus pīkšķiem. Nu iestājies zināms klusums, kad esam izteikuši visas savas valstiskās vēlēšanās, lai gan aktivitāte liecina, ka daudzi vairs neko nevēlas. Arī neko nepasakot, kaut kas tiek pateikts. Attieksmes skaņa. Klusuma ēna – par spīti šķietamajam troksnim.
