Viena no iespējām, kuru izmanto visi, ir atmiņas. Lielā mērā tieši atmiņas piešķir mūsu dzīvei jēgu. Tās nāk ciemos, gribi vai negribi. Tev ir grūti aizmirst, taču reizēm ir izvēle – atgriezties vai neatgriezties. Piemēram, atgriezties pie kādreiz lasītas grāmatas, lai izlasītu to vēlreiz. Nereti patīkamās atmiņas tā tiek sagrautas, jo šī grāmata vairs neatstāj tādu iespaidu kā agrāk. Tas pats ir ar vietām, kurās esi bijis. Manas bērnības vieta pēc trīsdesmit gadiem likās pavisam jocīga un daudz mazāka nekā atmiņās, jo nu es biju citāds, ne tikai lielāks augumā un trīsdesmit gadu vecāks. Tāpat pilsēta, kuru tu tik ļoti iemīļoji, ieraudzīta pēc gada, tevi joprojām satrauc, taču trešoreiz vairs ne. Izņēmumi ir milzīgās pilsētas. Arī Parīze. Nevarēju trijās reizēs to pienācīgi apskatīt, pat neapmeklējot Luvru un Orsē muzeju. Ceturto reizi biju gan vienā, gan otrā, taču šī pilsēta vēl joprojām nav izzināta, kā gribētos. Taču ir pilsētas un vietas, kurās atgriežoties ir diezgan ar trim, ja ne ar divām reizēm. Man pieder arī kaut kas tāds, kas neapnīk, ja pie tā atgriežos vēl un vēl… Tās ir valodas, vienalga, latviešu vai svešvalodas. Tu vienmēr vari sākt no jauna, un tās iezaigojas atkal un atkal. Īpaši tad, ja tu neuztver valodu tikai kā līdzekli, bet izbaudi valodu pašas valodas pēc, kā lietu pašu par sevi. Varbūt tāda sajūta man ir tādēļ, ka ar svešvalodu zināšanām nepelnu naudu. Esmu mācījies latviešu, krievu, angļu, latīņu, zviedru, lietuviešu, sengrieķu, franču, spāņu, itāļu, norvēģu, vācu valodu – tieši šādā secībā. Taču, ja tu nedzīvo attiecīgajā zemē vai ja tavs sirdsdraugs nav no tās, vai ja tu regulāri netulko no šīs valodas, tad tā strauji citu pēc citas ver savas pils daudzās durvis ciet. Taču, ja tu atkal ar to saskaries, tad Valodas pils kreisajā spārnā ver tās daudzās durtiņas atkal vaļā, kamēr pils labajā spārnā citas turpina vērties ciet. Atmiņa vairs ne tuvu nav tā, kas divdesmit divu gadu vecumā, jo iegaumēšanas atmiņa nav atmiņas, kas var labākajā gadījumā atsaukt kādas valodas mācīšanās epizodes, kādu vārdu vai teikumu, nevis visu kādreiz apgūto. Tā atceros, kā angļu valodas nodarbībā toreizējās LVU Filoloģijas fakultātē angļu valodas pasniedzēja Krēsliņa (ar iesauku Grendelis) sita ar plaukstu pa galdu un skaļi pa zilbēm sauca: con-tem-po-ra-ry, con-tem-po-ra-ry, contemporary, kas latviski nozīmē «laikmetīgs, mūsdienu».
