Katrā mājā ir grāmatplaukts. Arī es izaugu mājās, kur vienā istabā sienas augstumā un platumā bija sarindotas simtiem grāmatu. Augšējā stūrī bija Raiņa ģipša krūšutēls, aiz stikliem – grāmatas, arī K.Hūna «Sengrieķu teikas – īsi apraksti, kur pārstāstīti sengrieķu mīti. Arī par Prometeju, kas Zeva uzdevumā veidoja no māliem cilvēci un atnesa tai nozagto gaismu. Vēlāk mākslā un literatūrā viņš attēlots kā lāpnesis, gaismas nesējs – kāds, kas kalpo cilvēkiem. Grāmatplaukts ir liecinieks par tā īpašnieka garīgo un intelektuālo apvārsni, bibliotēkas ir liecinieces par valsts spēju «uzturēt garīgās enerģijas gaismas strautu». Pavisam drīz dzīvot sāks Gaismas pils – Nacionālā bibliotēka –, un pat lielākie prognozētāji nespēs precīzi izmērīt un ielikt gaismas kvantos to summu, kas veidosies bibliotēkai un lasītājam kopīgajos brīžos – lasot, uzzinot, tiekoties, radot jaunas domas un atziņas, dzīvojot latviešu un pasaules grāmatniecības telpā. Nesen «Diena» publicēja lielisku videostāstu par to, kā top bibliotēka, par plānoto nākotnes darbu katrā no stāviem, par to, kā Krišjāņa Barona «Dainu skapis» nu būs skatāms ikvienam. Par to, kādi atspulgi no ēkas logiem būs redzami Daugavā. Grieķiem ir Prometejs, mums ir Gaismas pils, un, tikai Gaismu piesaucot, tā ceļas.Ejot pa Ņujorku, nolēmu aizstaigāt uz sev iemīļotu vietu. Pa 5. avēniju ejot Centrālparka virzienā, pa kreisi pagriežoties gājēju skvērā, atklājas Rokfellera centrs. Īpaša pilsētas rota – stāvu zemāk zem ielas līmeņa iebūvētā slidotava. Tās dibenplānā slejas zelta skulptūra – Prometejs, kas traucas ar lāpu. Kādu vēstījumu nes šis tēls pilsētai, kuru dēvē pat par pasaules lielpilsētu, – vai tas ir atgādinājums nest sevī Prometeja garu, kalpot cilvēkiem?Apkārt laukumam plīvo pasaules tautu valsts karogi, man pamāj rudens vējā arī sarkanbaltsarkanais, brīvs un lepns. Te latvieši mēdz fotografēties – pie Prometeja, kur pasaules tautu pulkā Latvija pārstāvēta. Ziemassvētku laikā laukumā novieto egli. Adventē svinīgi aizdedz tās miljons gaismiņu. Skvērā eņģeļi pacilāti pūš taures.Nesen redzēju sapnī Sarmas ielas vecmāmiņu Anastāsiju Micāni. Mēs it kā satikāmies Jelgavas mūzikas skolas pārejā, kas savieno jauno skolu ar veco. Viņa bija atnākusi man pretim un atnesusi mazu grāmatiņu – baltu, greznu, mežģīnēm rotātu, ar zelta vākiem. Viņa teica: «Meit, tā grāmata ir par eņģeļiem. Tu gribēji par viņiem uzzināt tuvāk.» Sapnis izbeidzās, un, jau nomodā esot, nolēmu – jelgavniekiem šoreiz rakstīšu par Gaismu.«Gaisma no sirds uz sirdi Caur eņģeļu rakstītām sniegpārslāmVizuļo.»
