Nepārtraukti griežamies lielākos un mazākos lokos. Divpadsmit mēnešos izdzīvojam 365 rītus un vakarus. Tos pašus pavasarus, rudeņus un ziemas. Uz riņķi vien. Bez legālām iespējām izrauties un pielikt punktu šai pieredzei, kas nemitīgi atkārtojas. Kā rotaļu vilciņš. Tikai apstāšanās beidzot nozīmēs tādu klusumu, kas izstiepjas bezgalīgi brīvā starā. Taču tās jau būtu beigas…Tāpēc nekas cits neatliek, kā visu laiku griezties. Varbūt tamdēļ nepamet šī sašūpotā līdzsvara izjūta, kas liek streipuļot un ļoti bieži krist. Pārmērībās un grāvjos. Pārspīlētās emocijās. Stulbumā, naivumā un lētticībā. Ietiepībā, nespējot pēc būtības līdzīgās situācijās reaģēt kaut nedaudz citādi. Neticībā. Nolemtībā, ka tāpat jau neko nav iespējams darīt. Tomēr ticu, ka arī virpuļot var iemācīties stabili un skaisti. Ir taču atšķirība, kā to dara profesionāli dejotāji vai mazi bērni, kas sakārojuši zemes līgošanās jautrību. Ja vien saglabāt stabilitāti nebūtu tik grūti!Tāpēc droši vien bija tikai likumsakarīgi pirms dažām dienām iestreipuļot panikā. Šajā pēkšņu baiļu zampā, kas bloķē loģisko domāšanu. Liek bezjēgā skraidīt, sašust, krist izmisumā. Pamatīgi dzert no mistera Pāna kausa. Senajā Grieķijā bijis tāds dievs, kas izskatījies pa pusei cilvēks, pa pusei kaza. Prasmīgs muzikants un ganāmpulku aizstāvis, bet vienlaikus pratis iedvest iracionālu baiļu izjūtu, kas kā sērga spējusi paralizēt arī lielus cilvēku pūļus. Atlika tik vienam stāties viņa ceļā. Nevajag lielu troksni, lai kristu panikā un zaudētu pamatu zem kājām. Vien Pāna cienīgus iežūžinošus čukstus. Dīvaini, ka 21. gadsimtā Latvijā tiem joprojām atrodas dzirdīgas ausis. Izrādās, gudrība spēj ātri pārvērsties muļķībā. Atliek vien to nedaudz pašūpot. Mēs virpuļojam, tāpēc nenoturēt līdzsvaru ir saprotami. Par spīti tam, ka dotas «entās» reizes mēģināt. No brīža, kad atveram acis, pieslēdzam apziņu, domāšanu un izvēli. Taču, šķiet, nepieciešams milzīgs gribasspēks, lai izvēlētos nostāvēt. Kā paralizētajam, kas apņēmies reiz piecelties. Tāpēc pa milimetram ik dienu viņš kustina savus locekļus, pretojoties paziņojumiem, ka pūliņi bezcerīgi. Bet uz mums atliek vien kādam ne tā paskatīties, lai diena būtu lupatās…
