Katram sava nesatricināma taisnība. Gluži vai esības pamats. Cikos no rīta jābūt brokastīm galdā, kurā baznīcā iet, kādā valodā sarunāties ar kaimiņu un kam pievilkt krustiņu balsošanas listē. Apauguši ar to kā ar sūnām. Mīkstu un biezu imunitāti, kas nelaiž klāt to citu taisnību. Taču izrādās, ka tā var būt tikpat taisnīga kā tavējā. Citādi tas otrs nevicinātu dūres, kā aizsargātu savu privātīpašumu, bet ar jūsmu uzņemtu katru viņa postulātu. Un arī tev pašam mātu ar galvu. Visur un vienmēr.Skaisti, bet iespējams, šķiet, tikai totalitārismā, kur visi dzied vienu dziesmu vienādi saldās balstiņās. Taču tas nenāk no sirds un parasti ir banālu baiļu un piespiešanas rezultāts. Ja tava taisnība nebūs kopējā, sekos represijas. No sīkumiem, ka tevi var izmest no vilciena tikai tāpēc, ka pietiekami demonstratīvi un slapji nesēro par dižā vadoņa nāvi, kā tas nesen notika Ziemeļkorejā. Līdz lielām lietām – arestam un fiziskai iznīdēšanai, ka esi atļāvies paust savu patiesību. Tāpēc nav jābrīnās, ka šādā iekārtā ļaudis ir gatavi trīsreiz dienā krist uz vaiga, lai pēc iespējas ticamāk apliecinātu savu lojalitāti. Piekrītoši māt, ka par vadoņa nāvi, lidinoties ap pieminekli, skums arī dzērves, bēdās ar skaļu troksni salūst ledus, bet saule steidz izgaismot revolūcijas svēto kalnu. Ļauties smadzeņu skalošanai, jo kaut kā taču jāizdzīvo!Tāpēc lai sumināta demokrātija! Lai arī kā labākā no draņķīgākajām lietām, kā to reiz salīdzinājis Vinstons Čērčils. Citas civilizētas pārvaldības formas mums vienkārši nav. Tamdēļ varam taurēt ar savu taisnību no rīta līdz vakaram. Protestēt, mītiņot un bļaut līdz spēku izsīkumam. Tomēr kāda tam jēga, ja nav nekādu garantiju tapt sadzirdētam? Pārāk biezi apvēlušies mums tie paštaisnības sūnu kamzolīši.Jāmācās saprast. Saspicēt ausis, klausīties. Iejusties. Šī māka, šķiet, pazaudēta savrupības grāvmalēs, kurās, bēgot no kolektīvisma, pēdējā divdesmitgadē esam pamatīgi iestrēguši. Ar savu konkrētu viedokli un attieksmi. Varētu tā turpināt, ja vien katram sava taisnībiņa neveidotu masu, kas, sasniedzot kritisko punktu, izvirst nesaskaņās. Un sākas karš. Tāpēc, ka nesapratāmies. Bet varējām…
