Nu tiešām – kā no debesīm nokritis, nevis no zemes šūpuļa izsmelts ir tas cilvēks! Citādi neskatītos izbrīnā uz govi, kas, izrādās, dod pienu. Riebumā nesaviebtos par lokanu slieku. Bailēs un niknumā netraikšķītu katru kukainīti, kurš uzdrošinājies šķērsot viņa komplicēto un sterilo dzīves telpu. Katrreiz nešķendētos par pārāk vējainu pavasari, sutīgu vasaru, dubļainu rudeni un pliku ziemu. Neuzticībā neatgrūstos no visa zaļā, dzīvā un dabiskā, labāk izvēloties plastmasu un laboratorijās sintezētu ķīmiju, kas galu galā beidz nost viņu pašu.Taču tā vietā, lai atzītu savu sakāvi, mestu eksperimentus pie malas un beidzot iedziļinātos šīs pasaules rokasgrāmatā, cilvēks taisās uz citām planētām. Visumā jau pāris esot noskatītas, kur varētu būt apstākļi dzīvības uzturēšanai. Neko citu ar prātu darbinātajam cilvēkam nevajag. Izdomās, kur dabūt šīferi jumtam un rigipsu sienai. Sapratīs, kā izrakt grāvīšus un pavērst upes pretējā virzienā, lai dabūtu kripatu komforta vairāk. Ledāju kušana un izplūdes gāzu koncentrēšanās atmosfērā nebūs iemesls, lai to pārtrauktu. Smagais progress, lai arī karājas pēdējā diedziņā un krītot, visticamāk, nogalinās, taču ir neaizskarams! Tāpēc – lai turpina dzīvot ķīmiski veļas pulveri mājas pieliekamajā, benzīns automašīnu tvertnēs un akmeņogles kurtuvēs!Cilvēkam nav bail, ka daba varētu viņu reizi par visām reizēm izvemt. Labi – kaut vai atņemt elektrību. Izslēgtos televizori, ledusskapji un mobilie tālruņi. Datori, spuldzītes, luksofori un sūkņi. Iestātos klusums. Mūsdienu cilvēkam, šķiet, tas ir visbiedējošākais gaismas stars, kas atklāj iekšējo kailumu, kurš līdz tam bija piesegts visādiem trokšņiem un ņirboņām. Tām zūdot, sākas panika, jo zudusi arī sarunāšanās māksla, spēja saklausīt gaisa sanoņu un putnu spārnu švīkstu. Krītošu lietus lāsi un vēju koku zarainajos matos.Tāpēc ar steigu jāreģistrējas bez piecām minūtēm pavasarim, kas pavisam drīz mūsu platuma grādos «restartēs» dzīvību. Varbūt beidzot izdosies tepat aiz ziedošā krūma reiz notvert vitāli nepieciešamo piederības pavedienu, ko tik izmisīgi meklējam nācijā, reliģijā un dzimtajā pagastā. Ja pat tiešām zeme nav mūsu šūpulis, tad mājas, kurām citur līdzīgas neatradīsim, gan!
