«Zaļš mētelis ir pasaulei» – tāda metafora veltīta pavasarim, kad dzejnieks Aleksandrs Čaks pirmo sniega kušanas un saules spēka pavasara noskaņu ietver dabas ainu dzejolī «Brīnums ar sirdi» (fragments): «Viens garām iet un skaļi smej,/Kaut vaigs tam pilns ar rētām:/Slēdz durvis ciet un ārā ej/Bez skumjām un bez bēdām. Zaļš mētelis ir pasaulei.» Dzejoļa noslēgumā dzejnieks, stāvot pie žoga, šķiet, dziedē sevi ar palu ūdeņiem: «.. garām plūstot, mazais strauts/Man skalo kāju pēdas./Man skalo kāju pēdas/Un atņem katru vainu.)…Nesen, ejot līdzi vīram Dr. Egilam Zālītim uz slimnīcu, kur viņš izmeklē jaundzimušos bērnus, redzēju krāšņu vitrāžu ar eņģeli. Uzzināju, ka tas ir Svētais Rafaels, erceņģelis, kura vārdā nosaukta pirms simts gadiem dibinātā žēlsirdīgā slimnīca Ņuheivenā, un viņa vārds senebreju valodā nozīmē «Dievs dziedina». Interesanti, ka eņģelis Rafaels ir arī ārstu, dziednieku patrons, viņa oreols esot zaļi mirdzošs. Mēs ilgojamies pēc zaļās krāsas. Ziema bijusi gara, emocionāli daudz prasījusi no mums politisko procesu dinamikā, ekonomijas ciešajā žņaugā un cerībās uz labākiem laikiem. Paskatoties pār plecu un redzot aizejošo ziemas laiku, pateiksim paldies visam, kas to padarīja skaistu! Šajā sarakstā noteikti ir arī eņģeļi uz Ziemassvētku apsveikumu kartītēm, slēpju pāris, kas izvizinājis pār kalniem, «draugos» saņemtās virtuālās dāvaniņas – cimdi, tējas krūzes, pirms referenduma trīs zvaigznītes un karodziņi. Amerikas krastos man to skaistu darīja arī iespēja veidot projektu, ko rosināja māsas mākslinieces Sandras Strēles vadītās Jaunpiebalgas Mākslas skolas izstādei «Healing The Earth» (Zemes dziedināšana) līdzpaņemtie skolēnu darbi: portretēti eņģeļi un planēta Zeme – zili zaļa lode Visumā. Ekspozīcija tika rādīta Konektikutas Mančesteras latviešu luterāņu draudzē Ziemassvētkos, Dr. Zālīša ārsta praksē, Detroitas latviešu centrā Mičiganā. Lieldienās ceru izstādi izlikt Sv.Rafaela slimnīcas gaiteņos, kur Jaunpiebalgas bērnu zīmētie eņģeļi jaundzimušo nodaļā noskatīsies, kā nāk pasaulē dzīvības. Man sirdī ir tēva māsas Astrīdas Purzāles rakstītā vēstule Ziemassvētkos. Tajā viņa stāstīja, kā pilsētā noteiktā kārtībā katras baznīcas, tai skaitā Sv.Jura katoļu baznīcas, draudzes sievietes ziemā Jelgavas trūkumcietējiem tīrīja dārzeņus – burkānus, kāļus, kartupeļus – un vārīja zupu, lai pabarotu izsalkušos. Drīz jau Jelgavas mežos vīri aizurbs bērzus. Koks cēlsirdīgi dalīsies ar cilvēku… savā dzīvības sulā un tad plauks, un «atņems visas vainas»!
