Šorīt mans bērns pirmo reizi aizgāja uz skolu neēdis. Ne tāpēc, ka viņš būtu aizgulējies vai brokastu ignorēšana ir mūsu ģimenes paraža, pārliecība vai netikums. Arī produktu ledusskapī gana. Tomēr bļodiņā bija paspējušas ieslīdēt un mutē nonākt vien pāris karošu spēcinošās putras. Pārējās nobloķēja pēdējais graudiņš smilšu pulkstenī. Laiks bija vienkārši beidzies. Bez emocijām. Taču manī gan vārījās vesela emociju buķete. Un bērnā arī. Dusmas, vainas apziņa, nožēla, tendence noliegt un manipulēt. Viss iespējamais, kas parasti parādās neizdarības seku iestāšanās brīdī. Vakar dauzoties viņš bija aizmirsis sakārtot skolas somu, bet es, sakostiem zobiem, šoreiz nolēmu to «nepiesegt». Ļāvu izvēlēties – tukšs vēders vai piezīme dienasgrāmatā un apkaunojums klases priekšā. Nežēlīgi!Tomēr kā citādi lai iemāca atbildību? Vienu no mūsdienu sabiedrības lielākajiem deficītiem, pēc kura visi brēc, bet pašiem nav un arī nezina, kur dabūt. Kā tukšs lozungs – skaistiem vārdiem, taču bez jēgas.Parasti visvairāk ausīs griežas to citu tālu skanošā, trulā bezatbildība. Īpaši, ja viņi ir no augstākiem plauktiem. Kā pieņēmuši pārējiem kaitnieciskus lēmumus, savtīgi izrīkojušies. Zaguši lielos apmēros un melojuši. Tomēr palikuši siltajās vietiņās. Par spīti masu mediju skaļajiem brēcieniem un atlikušās sirdsapziņas vaidiem. Te taču nav nekāda Lielbritānija, kur ministrs atkāpjas tikai tāpēc, ka viņam izvirzītas apsūdzības par izvairīšanos no soda par ātruma pārsniegšanu. Vai arī Vācija, kur no troņa piekrīt (vai ir spiests) krist pats prezidents, jo ir pieķerts ar korupcijā nosmērētām rokām. Te nez kāpēc godaprāta zaudēšana un palikšana plikam cilvēku priekšā netiek uzskatīta par nekādu kaunu. Tāpēc – kāda tur atbildība?!Taču arī mēs, mirstīgie, lielākoties neaizraujamies ar izcili atbildīgu dzīvošanu. Nošmaucam darbā, pildot uzdevumu ar knapu pusattieksmi. Kā reiz minēja kāda veiksmīga neliela ģimenes uzņēmuma vadītāja, tieši tāpēc viņa izvairās nodarbināt cilvēkus no malas. Savējie taču nepreparēs darba līgumu, vai jāpaceļ uz grīdas nokritis papīrs. Viņiem rūp, jo viņi jūtas atbildīgi. Bezatbildības sekas biznesā parasti neliek ilgi gaidīt!
