Ir jāceļas! Jāceļas! Rītos, kad gaisma un tumsa veļas dīvainā murskulī un nevar zināt, kas no tā visa vēl iznāks, mēģinu sevi piespiest atvērt acis. Jauki jau skan, ka šī atkal ir jauna diena, kurā piedzīvot, izmantot iespējas un īstenot savu neierobežoto potenciālu. Zinu – realitāte būs daudz cimperlīgāka. Pilna zemūdens akmeņiem un labirintiem. Tāpēc, ka dzīve ir sistēma – daļu un elementu kopums, kas darbojas pēc saviem striktiem noteikumiem!Savukārt es esmu tikai tās daļiņa, kurai izdzīvošanas nolūkos būtu lietderīgi vismaz iekļauties un pēc tam pacensties noturēties. Savērpt savu stingru drošības tīklu, jo dzīve kratīs tā vai tā. Taču daudzi tam nepievērš uzmanību. Tāpēc staigā sasistiem deguniem, kaut būtu varējuši iekrist mīkstos spilvenos – labās attiecībās.Ne velti ir teiciens, ka draugu pazīst nelaimē. Nežēlīgs, bet tomēr īsts siets, kas izsijā patiesības kodolu. Nokrīt tituli, statusi un liekulīgi smaidi. Mūžam trūkstošais laiks, kas leoparda ātrumā dzen garām cilvēcībai. Un tajā brīdī, kad pēkšņi šķiet, ka nav vairs nekā, izrādās, tomēr ir viens plecs, uz kura no sirds izraudāties. Sapurināties, savākties un atkal mēģināt pieķerties rūpīgi nostrādātajai sistēmai.Taču lielākoties dzīve iet savu gaitu. Neatkarīgi no mūsu uzskatiem, viedokļiem un dusmām, ka atkal paceltas degvielas cenas. Toties kāds prieks, kad tās noslīd. Tas nekas, ka tikai nieka santīma robežās. It kā mēs to būtu izcīnījuši! Tā dēvētais Rietumu kultūras šūpulis, kas izauklējis pasaules demokrātiju, filosofiju un literatūru, turpina šķobīties, ka atliek vien saķert galvu, prātojot – noturēsies vai tomēr apgāzīsies? Ziemeļkoreja tiešā tekstā draud pelnos pārvērst nepaklausīgo kaimiņvalsts galvaspilsētu Seulu un gatavojas kodolizmēģinājumiem. Par naftas atradnēm līdz asinīm atkal grib kauties Sudāna un Dienvidsudāna. Teksasā plosās nikni tornādo. Tie ir tikai daļa no skaļajiem virsrakstiem mediju telpā, kas brēc par pasaules nežēlīgo kārtību. Šķiet, kāds mums ar to sakars, un tomēr ir bail. Esam taču sajūgti vienā sistēmā, kurā varam tikai būt. Naivi iedomāties, ka kaut kur tālu gāzīsies, sprāgs un pūtīs, bet mēs mīkstajās čībās baudīsim statisku mieru. Agri vai vēlu tā šļura sasniegs arī mūsu krastu. Vai mums ir glābšanās plāns?
