Rokoties pa veciem papīriem, beidzot es atkal atradu nedaudz nobružāto, kaut kur pārkopēto attēlu, kas tikai pirmajā mirklī izskatās parasts. Nē, drīzāk nesaprotams un bezjēdzīgs, jo – ko gan varētu vēstīt mazie plaknē saspiestie ķeburiņi, svītriņas un pusaplīši! Ielūkojoties ciešāk, tomēr iespējams sazīmēt sešus tādus kā acu pārus, taisnu deguna līniju, smaidu. Taču tas arī viss.Nezinātājs pie tā arī apstātos, pie sevis droši vien purpinādams, kas tas par «sviestu». Uzstājīgāks grozītu pirkstos, pētītu, prātotu, bet, visticamāk, tāpat drīz vien padotos. Neaizdomātos, ka ķeburainajā attēlā var ieraudzīt visnotaļ telpisku ainu, kurā zem ābeles sēž smaidīga Ieva, pie viņas kājām gozējas dūšīga čūska, bet priekšplānā mētājas prāvs «grēka» ābols. Neieraudzīsi, neticēsi!Tikai ar to redzēšanu parasti ir, kā ir. Labāk uzticamies virspusējam pirmā mirkļa iespaidam nekā gribam veltīt laiku, lai paraudzītos dziļāk, iespējams, mainītu skatu leņķi un ieraudzītu. Kā šo Ievu ķeburainajā attēlā. Mūsu acis pārāk bieži ir priekšstati, stereotipi un pieņēmumi. Par spīti tam, ka tautas gudrība no paaudzes paaudzē aicina «neskatīt vīru no cepures». Taču mēs skatāmies un izdarām spriedumu, neapjēgdami, ka ceļam ap sevi greizo spoguļu karaļvalsti. Drīz tās stikli kļūs tik izliekti un biezi, ka melnais būs tapis izteikti balts, bet baltais – zili rozā.Dzīve nemitīgi pierāda, ka ne viss ir tāds, kā pirmajā mirklī izskatās! Nesen televīzija «kliedza», ka pat DNS analīzes, ko pieņemts izmantot par neapstrīdamāko cilvēka klāt vai prom būtnes apliecinājumu, ne vienmēr ir tas superpareizais spogulis. Citādi miesīgu māti tās nepadarītu par krāpnieci, kurai pēkšņi nepienākas savi bērni tikai tāpēc, ka viņas gēni izstrādājuši jancīgu stiķi. Vajadzēja mediķu uzdrošināšanos, kaudzi naudas un laika, lai aizraktos līdz patiesības atziņai.Tas tiešām ir dīvaini, ka, laižot pasaulē jaunu dzīvību, austošās cerības un turpinātības izjūtas vietā kā no zila gaisa apjaut savu mirstīgumu. Savukārt, cieši ielūkojoties nāves izraisītā tukšuma, klusuma un sastinguma zemākajā punktā, negaidīti mani sarosāmies laiku. Tas kā zem liela spiediena saspiežas pavisam sīks, lai nākamajā mirklī izsprāgtu un izkaisītos siltā, krāsainā un necerēti dzīvīgā mūžībā. Ne viss ir tāds, kā izskatās!
