Gribas padalīties ar svaigākajiem iespaidiem par mākslinieku plenēru Zaļeniekos, kas sniedza sulīgu devu vasarai un impulsus radošajam darbam.Saka, ka mūsu platuma grādos vasarā jāsasmeļas saules siltums, lai pietiktu līdz nākamā gada pirmajām siltajām dienām. Plenērs māksliniekam ir tieši tas pats – ejot brīvā dabā, gūst tik daudz iespaidu, ka pietiek ilgākam laikam. Tāds labs radošs treniņš. Pirmais priekšstats par Zaļeniekiem ir lielie simtgadīgie koki, to pamatīgie stumbri un lapotnes, starp kurām spraucas saules slīdošā gaisma, kas spēlējas zaļajā zālē. Tālumā zilganpelēka niedru josla, aiz kuras noteikti ir kāda ūdenstilpe. Zaļeniekos tie ir parkā snaudošie dīķi un netālu esošā Tērvetes upīte. Top pirmās skices, redzētais un sajustais nonāk uz papīra. Tā dienu no dienas Zaļenieku apkārtne tiek vērota un zīmēta – līdz istabiņā, kur dzīvo plenēra laikā, sienas noklājas ar skicēm un gataviem darbiem. Nez kā jūtas un ko padomā vietējie iedzīvotāji, ieraugot sava dārza malā cilvēku pie molberta? Vai arī dodoties uz aku un turpat, zem ābeles, sastopot sēdošu zīmētāju?Iespiedies atmiņā pirms vairākiem gadiem žurnālā «Rīgas Laiks» lasītais par vācu fotogrāfu Augustu Zanderu, kas pagājušā gadsimta sākumā staigāja pa laukiem ar fotoaparātu, lai iemūžinātu tā laika cilvēkus. No raksta atceros sižetu: kad kārtējo reizi minētais fotogrāfs devies savās foto medībās, strādnieki uz lauka papildinājuši viens otru, ka neesot, redz, labi staigāt apkārt tāpat vien bez darba. Tāda slaistīšanās vien sanākot. Tas neesot kārtīgs darbs.«Zaļā prakse» – tā tika saukts viens vasaras mēnesis studiju laikā, kad pēc pavasara skatēm akadēmijā studenti kopā ar pedagogiem devās uz kādu no Latvijas pilsētām vai miestiem darboties plenērā. Tur tika gleznots un zīmēts. Un ne tikai. Palasīti arī ķirši un zemenes tuvējos dārziņos. Bet tikai tā – mazliet. Nereti rītos bija jāceļas stipri agri, lai notvertu īpašās krāsu attiecības dabā. Iepriekšējā vakarā norunā nākamās dienas uzdevumu, un, lai viss noritētu raiti, tiek aizņemta vieta vislabākajam skatam, kas tiks gleznots no rīta. Veikli no dažiem koku zariem top instalācija ērtākam darbam, piestiprināta papīra loksne un uzrakstīts AIZŅEMTS. Nu drošu sirdi var doties gulēt. Taču kam gan negadās aizgulēties! Kad pēc skrējiena uz savu aizņemto vietu students apstājas – uz lapas ir parādījies šāds teksts: «Ilgi guli, mīļais draugs!» Tas bija draudzīgs sveiciens no gleznotāja un pedagoga Edvarda Grūbes. Laiks plenērā ir līdzvērtīgs studiju laika zaļajām praksēm. Tikai uzdevums netiek dots. Tas jānosaka sev pašam.
