Mainīgie laika apstākļi ir tie, kas ļauj piesēst pie datora un paskatīties, kas notiek sociālajos tīklos vasarā. Ja ar datoru saistīti arī ikdienas darbi, nav brīnums, ka atslodzes brīžos tu pārlūko «Facebook» un fotouzņēmumus, kurus tur ievietojuši draugi un paziņas, vai arī pārskati jaunāko «Twitter» informāciju. Martā tviterī esmu veicis tikai vienu, pašu pirmo ierakstu, maijā – trīs un jūnijā – divdesmit divus, pavisam esmu jau uzrakstījis 326 «tvītus», sekoju 450 cilvēkiem, un man ir 197 sekotāji.Pirms tam uz tviteri skatījos skeptiski. Biju uzzinājis par 140 zīmju ierobežojumu un nolēmis, ka tas par maz. Kādēļ man vēl vajadzētu sevi tērēt, saīsinot varbūt nopietnus dzejoļu sākumus vai beigas – tā es to biju iedomājies sākumā. Kad tomēr iesāku, mans nolūks arī bija un daļēji paliek šāds: pieminēt dzeju un citu mākslu, atšķaidot informatīvo drudzi, pievēršot citu uzmanību tēlainībai. Sākumā izjutu savu dalību vairāk kā pienākumu, taču tagad bez jau minētās lakoniskās izteiksmes formas esmu atklājis sev vairākas svarīgas lietas. Pirmais, kas mani pārsteidza, bija tādu cilvēku ieinteresētība valsts liktenī, par kuriem to nebūtu iedomājies. Šķiet, viņi nevēlas rakstīt garus rakstus, bet te tas ir ērti. Otrs – nesalīdzināmi civilizētāka vide nekā bēdīgajās komentāru vietās, agresija ir reta parādība, un daudzi raksta ar savu īsto vārdu. Trešais – es varu sekot gan draugiem, gan nedraugiem (un viņi man), kuru viedokli gribu pamanīt savlaicīgi, lai veidotu savu attieksmi pret to. Tā kā tie pārsvarā nav segvārdi jeb niki, tad tā nav cīņa ar daudzgalvainu pūķi, kura galvām nav vārda. Ceturtais – es varu nokļūt pie man būtiskas informācijas tīkla vietās, kuras pats nebūtu uzgājis. Piektais – ērti varu sekot periodikai svešvalodās, kurās es lasu. Šie izdevumi regulāri parādās ar saviem tvītiem, un es biežāk kontaktējos ar šīm valodām, kas citādi nenotiktu ikdienā.Arī vasaru garām nelaižu. Sestdien biju Pāvilostā, paēdu viesu mājā «Āķagals», kas pirmdien no rīta nodega līdz pamatiem. Svētdien biju Zlēku baznīcā (lieliska iekšpuse!) un peldējos Vecventā Piltenē. Šādas vecupes ir savā nodabā atstāti nelieli piedēkļi, kad upe izlauzusi sev jaunu ceļu.
