No plaukta paņemu vakara lasīšanai Karinas Bliksenas «Likteņa anekdotes» un secinu, ka daudz kas pēc desmit gadiem izprotams citādi, dziļāk… Pasmaidu. Jā, mums ikvienam nācies piedzīvot Likteņa anekdotes. Liktenis – matērijā netveramais, bet cilvēces apziņā dzīvojošais spēka fenomens – ir viens no plašāk mākslā un literatūrā attēlotajiem. «Likteņa anekdotēs» rakstniece ar gandrīz pasakai pielīdzinātu stilu spēj izcelt lielāku likumsakarību, seku, nejaušību, kļūdu un kļūmju ietekmi cilvēka dzīvē. Laimes un mīlestības virzītājspēku, gara, morāles, prāta, fiziskā spēka – gara un miesas savstarpējo iedarbību, to visu izdzīvo viņas grāmatas tēli. Tā arī mēs savās dzīvēs.Olimpisko spēļu nedēļā uz planētas Zeme atkal saslēdzas augstāko humāno centienu stafete – tā ir atlētu sacensība. Godīgā, pašaizliedzīgā, sportam veltītā cīņā, kas izaicina Zemes gravitāti, telpu un laiku, izaicina muskuļu un treniņos izslīpēto, līdz dimanta mirdzumam pulētu tehniku un varēšanu – uzvarēt!Bet grāmatas?Ak, jā, te stāsts. Kādā ziemas vakarā vedu savu dēlu izlēkāties uz spēļu laukumu Konektikutas mežu apvidū. Braucot man uzmācās nelāga sajūta, un nolēmu mašīnu griezt atpakaļ. Ceļā garām aizdrāzās vairākas ugunsdzēsēju mašīnas. Redzu vienu no mūsu dzīvokļu kompleksa korpusiem liesmās. No mājas nāk ārā vecāka gadagājuma sieviete un rokās tur kurpju kasti… «Ir nu gan tās amerikānietes,» nodomāju, «bēg no ugunsgrēka un glābj balles kurpes.» Tad ieaicinu viņu pie sevis, jo ārā auksts ziemas vakars, cienāju ar tēju. Viņa saņem cieši rokās kurpju kasti un saka: «Tas ir man dārgākais – manas grāmatas manuskripts.» Nākamajā pavasarī saņemu no rakstnieces jaunizdoto grāmatu ar ierakstu «Žēlsirdīgajai samarietei». Tad tā viņa redzēja mani… Kopš šā dzīves gadījuma ir mācība – nesteigties vērtēt cilvēku pēc pirmā iespaida. Rakstniece ekstrēmā situācijā glāba savu gara darbu – tā bija viņas prioritāte.Seko tam, kas ir tavs iekšējais prieks, – vai olimpiādē, vai nākamajā dzīves cēlienā, izvēloties Likteņa labvēlīgus skrejceliņus!
