Runāt, darīt un dzīvot no sirds. Lai cik banāli neizklausītos, tā tomēr būs atbilde pasaulei, kas gluži vai smok visā mākslīgajā, klišejiskajā, vispārpieņemtajā, taču nedzīvajā. Lozungi ar sen nodrāztām frāzēm, ka nu tik būs un izdosies, bet bez elementāra plāna, kā to izdarīt, sen vairs nevibrē emocijās un prātā. Vien notek kā pīlei pierasts ūdens.Tāpat kā lielais lērums «poverpointa» prezentāciju, kas pēc vasaras atelpas skolās, iestādēs un uzņēmumos droši vien uzvirmos ar jaunu spēku. Nav viegli atteikties no tā, kas kādreiz šķitis «kruts». Kad šīs «in-ovācijas» parādījās, tauta sapulcēs vismaz negulēja, bet kā sīkuči uz mirguļojošu reklāmu televīzijā griezās vērot no augšas, apakšas un sāniem skrienošās rindiņas, attēlus un grafikus. Labi – pamanīja! Taču – ko tālāk? Cik var ēst visus tos pārpareizos teikumus un secinājumus? Uzdevumus? Skaidrs, ka tos tāpat neviens netaisās pildīt, jo grūti atrast, kāpēc gan. Nav taču iekustināta sirds!Man patīk, kā angliski runājušie definē «es mīlu». Pavisam elementāri – «man rūp»! Un tieši tā, manuprāt, ir pazīme uz patiesu rīcību pamudinātam cilvēka būtības centram. Citādi vārdi par mīlēšanu izrādās ar tukšu skaņu. Drīzāk trulu graboņu, kas ne tikai panāk nulles efektu, bet arī «kretinē» un bojā visu apkārtējo uztveres sistēmu. Grabēšana taču nevienam nav mīļāko skaņu sarakstā, bet nez kāpēc īpaši svinīgās uzrunās, apsveikumos un uzsaukumos tā tiek lietota uz «urrā». Nu pareizi – lai dabūtu laukā jaukāku melodiju, jāiet mūzikas skolā, bet piepūle slinkajam cilvēkam nekad nav bijusi topā. «Kas man par to būs?» prasa ne tikai mazi bērni, kurus vecāki mēģina piespiest sakārtot izmētātās mantas.Tāpēc esmu par to, ka skolās ieviestu sirds jušanas un aizskaršanas mākslas stundas. Vairāk par mūžīgo simpātiju jeb man patikšanu vajadzētu kultivēt to otru – empātiju, kas māca iejusties cita situācijās un ādā. Bērni būtu jāved klausīties koku šalkās, jāiegulda zālē un jāļauj plikām kājām nostaigāt pa akmeņiem un sūnām. Jāattīra viņu nervu gali, neaizmirstot arī pašiem par sevi. Lai beidzot sāktu rūpēt tā vieta un cilvēki, kas spiesti panest tāpat tavu eksistenci. Bet tu tā vietā grabi…
