Pēdējā laikā medijos un sarunās bieži izskan tāds termins kā iekšējā brīvība. Man šķiet, ka par tās eksistenci es pārpārēm pārliecinājos ļoti apjomīgas un neparastas izstādes apmeklējuma laikā. Tā bija atvērta augustā un septembrī izstāžu zālē «Arsenāls», kur no Liepājas atceļojuši vairāki simti, varbūt tūkstotis neparastu mākslas darbu, kas līdz šim bija glabājušies kādā Ostas ielas šķūnītī. Tie radīti iepriekšējo četrdesmit gadu laikā, kad mākslā vairāk vai mazāk eksistēja pieņemti noteikumi, taču izstādē redzētais pierāda pretējo. Māksliniekam ir bijis cits uzdevums – neievērojot noteikumus, pētīt un meklēt saistību starp formu un saturu, procesā saprast, ka mākslinieks ir atklājējs, izzinātājs, bet ne atdarinātājs. Ar saviem darbiem autors rāda, ka radošais process ietver ne tik daudz mākslas stilistikas iezīmēs nolasāmās formālās tendences, cik dziļākus uzdevumus, kurus viņš saista ar cilvēku domāšanas un fiziskās pasaules izziņu. Apjomīgās izstādes darbu autors ir tikai dažiem līdz šim zināmais mākslinieks Visvaldis Ziediņš, viens no pēdējo gadu spilgtākajiem atklājumiem Latvijas mākslā. Atklājums tāpēc, ka radošo meklējumu pirmsākumos viņš dienasgrāmatā ierakstījis savdabīgu solījumu, kuru dzīves laikā daļēji īsteno: «Es savas bildes nevienam nerādīšu un izstādēs arī nenesīšu.» Kaut kur lasīju, ka Liepājā esot bijis tāds mākslinieks Visvaldis Ziediņš, kurš iepazinies un kontaktējies ar cilvēkiem tikai tad, kad pats to vēlējies, un vēl retāk uzaicinājis uz savu Ostas ielas māju, lai parādītu savus pētījumus mākslā, plašo bibliotēku, minerālu un tauriņu kolekcijas. Varbūt arī tāpēc viņš ir spējis būt pats, vienmēr kustībā un bez citu ietekmes turpināt veidot attiecības ar mākslas uzdotajiem uzdevumiem.Un vēl viens patīkams atklājums bija kādā saulainā rudenīgā sestdienā, kad, iebraucot tepat netālās Apguldes centrā, ieraudzīju kaut ko neparastu. Neparastu tāpēc, ka miestiņu pieturvietas allaž ir ļoti tipiskas – apdrupušiem ķieģeļiem, grafiti appūstām sienām, neizvāktu atkritumu spaini, kur viss kāpj pāri, bet šoreiz tas bija pavisam citādi. Man tur ļoti patika. Es negribēju braukt projām. Tas tāpēc, ka ar pieturvietu bija noticis brīnums. Tai ir filigrāni apgleznotas sienas, un, gaidot autobusu, ceļotājs var satikties ar sešiem burvīgiem tēliem. Zināju, ka Apguldē kaut kas top. Bet ieraugot mani tas pārsteidza, jo arī šeit var sajust iekšējo brīvību, kur cilvēks, nerēķinoties ar noteikumiem un apstākļiem, rada kaut ko īpašu.
