Braucam, kur acis rāda, – tā mēs saucam impulsīvos ceļojumus ar auto šad tad brīvajās dienās. Arī pagājušajā sestdienā baudīju caur mašīnas logu ne vairs zelta rudeni, bet viskrāsainākā gadalaika bronzas un rūsganos toņus. Vēroju apkārtni kā bildi. Kad koku lapas nobirušas un vēju aizpūstas, ainavā izceļas katrs sīkums. Ļoti skaidri nolasās detaļas un to materialitāte. Tagad savu iznācienu sāk smilgu pogaļas, vilkābeļu augļi, smiltsērkšķu čemuri, āboli, āboli un āboli. Līdzīgi kā daudzviet Latvijā arī Zemgalē mājas laukos palikušas savā nodabā, pamestas un neaprūpētas. Taču ābeles ceļmalās un atstāto māju aizaugušajos dārzos kā katru gadu dara savu darāmo – ražo un pat negaida, vai to augļus kāds nogaršos. Ceļojumā nācās ar fotokameru pameklēt rudens akcentus, un tieši ābols bija viens no modeļiem, kas izvirzījās priekšplānā. Ceļmalā nolikts spainītis pilns ar āboliem, koši sarkani ābolu bumbuļi ar plānu ledus kārtiņu pārklātā grāvī vai āboli kā krelles kailajos augļu koka zaros spītīgi turas kā piešūtas pogas. Atliek baudīt to, ko rudens tev sniedz. Tā dabā iekārtots, katram ir savs uzdevums, un neatkarīgi ne no kā visi procesi ir savstarpēji saistīti. Sestdienas ceļojuma pēcgarša – daudz vientuļu māju, daudz dāsnu ābeļu un vēl pirms sala salasīti ļoti garšīgi āboli visai nedēļai. Par iespaidiem runājot, vēl kāds krāsām bagāts ceļojums vairāku gadu garumā, kura pēcgarša būs sajūtama vēl ilgi. Par ceļojumu daudzveidīgajā mākslas pasaulē. Tie bijuši skaisti četrarpus gadi, kuros mums izdevies radīt un uzturēt vietu, ko Jelgavā zina un sauc par galeriju «Suņa taka». Mēs vienmēr esam to dēvējuši par mākslas telpu, kur nenotiek tikai mākslas izstādes (galerijas kontā ir 35 izstādes), bet gan savijas daudz dažādu mākslas un kultūras procesu. Un ne tikai. Sastaptie domubiedri, plānoti un neplānoti pasākumi, tikšanās un sarunas, mijiedarbība un attīstība. Esmu priecīga, ka mums ir izdevies pozitīvi ietekmēt un ieinteresēt visus, kas tikušies uz mūsu takas. Esmu gandarīta par sasniegumiem, kopīgi ar māksliniekiem veidojot galerijas izstādes. Esmu pateicīga visiem galerijas draugiem un domubiedriem.Rakstu pagātnes formā, jo «Suņa taka» ir nolēmusi pagaidām padzīvot tikai mūsu kopīgajā apziņā un atmiņās. Esmu pārliecināta, ka mēs kaut kur un kaut kad tiksimies!
