Pirms vairākiem gadiem ceļojuma laikā pie manis atnāca doma, ka attālums no ierastā mums sniedz lielisku iespēju paskatīties uz sevi no malas. No tāluma skaidrāk saskatāma arī vieta, kur dzīvojam. Varbūt, izkāpjot no ikdienas, ir iespējams vienkāršāk pietuvoties sev? Varbūt tas ir veids, kā sevī provocēt jaunas izjūtas? Lai kā arī tas nebūtu, nemaz nav jābrauc tālu. Pilnīgi pietiek doties uz kaimiņzemi Igauniju, kur 300 kilometru attālumā iegūstams labs skatpunkts uz pašu mājām. Pagājušajā nedēļā mana skatpunkta centrālā ass bija Igaunijas mākslas muzejs KUMU, kur sen gribējās nokļūt. Tur mūsdienīgā arhitektūras veidolā koncentrēta daudzveidīgā igauņu mākslas pasaule. Šur tur lasu, ka KUMU ir lielākais mākslas muzejs Baltijā un viens no lielākajiem Ziemeļeiropā. Plašā arhitektūras telpā vienuviet dzīvo igauņu mākslas pirmsākumi – klasika, iepriekšējo padomju laiku un laikmetīgās mākslas darbi. Pārvietojoties no telpas uz telpu, liftā vai kāpņu laukumos nācās satikties ar mazajiem sākumskolas ķipariem (visiem skolas forma – gaiši zili adīti bezrocīši), kā arī vecāka gadagājuma ļaudīm un, protams, svešās mēlēs runājošiem muzeja apmeklētājiem. Pilns spektrs. Pēc muzeja apmeklējuma bija gan sāta sajūta, gan mazliet skaudība, gan apstiprinājums, ka kaimiņi tikuši tālāk sava kultūras mantojuma un mākslas apziņas veidošanas laukā. Ir ambīcijas, un ir sasniegumi. Un atkal šur tur lasu, ka KUMU ir liels tūrisma magnēts. Jo tur skatītājam izveidota satikšanās vieta ar Igaunijas kultūras vērtībām. Brauciena laikā pa autobusa logu bija iespēja novērot novembra tumšā laika dabu. Kad izbraucām, bija vēl melna nakts – seši no rīta. Melna tāpēc, ka tiešām apkārt vēl nav ne mazākās nojausmas par gaismas tuvošanos. Es jūtu līdzi visiem, kas katru rītu iziet ielās sešos naktī! Tā ap astoņiem svīst zilgana gaisma, kas pamazām pāraug miglainā rītā. Tad nemitīgā straumē plūst automašīnas tikai vienā virzienā. Neminēšu, kurā, domāju, ka nojautīsiet. Varbūt to kustība sajauc gaisu, un pamazām mainās krāsas. Zilgano toni nomaina pelēcīgi dūmakainais. Ir deviņi no rīta. Vai esat mēģinājuši skaitīt, cik stundu varam baudīt dienas gaismu novembrī? Es to šogad izdarīju – man sanāca gandrīz sešas. Gandrīz vai tikai. Pēc trijiem pēcpusdienā lūkojamies pēc apgaismojuma un tad atkal palēnām ietinamies pelēcīgā, tad zilganā un melnā tumsā. Piecos vakarā ir jau vakars. Tiešā un pārnestā nozīmē. Arī Igaunijā novembrī ir tumšs. Tikai man bija sajūta, ka ir mazliet vairāk izgaismota apkārtne. Bet varbūt man tikai tā šķita.
