Pasaules kalendārā – Gaidīšanas laiks. Dažam pavisam burtisks, kad mazie pirkstiņi katru rītu ķimerē vaļā īpašā kalendāra durtiņas, lodziņus vai atvilktnītes. Vai lūkojas zeķē, kas decembra sākumā ieņēmusi teju galveno vietu interjerā, jo noteikti sola mazu pārsteigumu. Tā tas gaidu emocijās augs un velsies, līdz Ziemsvētkos sasniegs kulmināciju un izvirdīs – būs tas vecītis saņēmis manu vēstuli vai ne!Jā, gaidām gan mēs nemitīgi. Pārsvarā jau labo – pavasari, gaismu, siltumu, kas beidzot restartētu dzīvību mūsu platuma grādos nosalušajos kaulos. Princi baltā zirgā un vienīgo, mūžīgo mīlestību, kas neliks rimties trakulīgajai taureņu dejai pakrūtē. Tomēr nezinu, kāpēc dzīvojam, it kā ziema uz mums neattiektos. Mēģinām izbrist sniega šļuru plānajos itāļu zābaciņos. Ceļam mājas, nebēdājot par plānajām sienām un logiem. Neadām siltas zeķes un biezus kamzolīšus. Vien žēlojamies, ka sals atkal iekniebis pēcpusē. Varētu beidzot paši to siltumu radīt un visiem spēkiem censties nosargāt, nevis, aukstuma paralizēti, lūkoties dienvidu virzienā, kurp aizlidojis pēdējais gājputns. Palaist tam līdzi dvēseli, lai atgūtu kopā ar pavasara pirmajiem saulstariem, manuprāt, nav gudri. Ko tad darīt pārējo laiku? Sēdēt iztukšotam un pasīvi gaidīt piepildījumu? Tukšums taču tālu skan un truli sadod pa bungādiņām visiem pieklājīgā rādiusā.Arī gaidīt mīlestību ir slidens jautājums, jo tikai ārēji šī darbība šķiet pasīva. To apstiprina arī vārdnīca, kas skaidro – gaidīt nozīmē pavadīt laiku domājot un cerot, paredzēt, kavēties, neuzsākt. Bet plānot. Tā būvējam savas gaidu pilis, kā mūs mīlēs, kā paskatīsies, kādā leņķī pasniegs ziedus, cik tālu nesīs uz rokām, kā aijās un skaus. Taču, mīlestībai parādoties citā veidolā (nedod dievs, izteikti praktiskai, kas puķu vietā parūpējas, lai ledusskapis vienmēr būtu pilns), gaidu pilis brūk, ieraujot vilšanās drūmajos akačos. Laimīgie, kam atveras acis! Tāpēc gluži neloģiski vairs nešķiet Bībeles Ziemsvētku vārdi, ka tas bija patiess gaišums, kas nāca pasaulē un kas apgaismo ikvienu cilvēku, bet savējie viņu neuzņēma. Droši vien bija iedomājušies, ka šim gaišumam jāizpaužas citādi. Iespējams, tik agresīvi valdonīgi, ka visi ienaidnieki, spožās gaismas apžilbināti, panikā bēg. Taču patiesais gaišums ierodas kā bezpalīdzīgs bērns. Kam mums tāda gaisma…
