Tik tikko beidzies garais svētku svinēšanas laiks, kas izvērtās gandrīz vai visu iepriekšējo mēnesi. Jo gatavošanās svētkiem arī ir liela daļa no svētku sajūtas. Lai pienācīgi sagaidītu Ziemassvētkus, sveces adventes vainagam un eglītei rūpīgi ļaudis jau iegādājās savlaicīgi. Puspajokam, pusnopietni tās tika iepirktas vairumā, jo nevarēja taču paredzēt, ka daudz aprunātajā pasaules galā tās tik daudz nebūs vajadzīgas. Zinu, ka dažiem tās noderēja brīžos, kad laika apstākļu dēļ viņu mājās vairākas stundas vai pat dienas bija tumšs. Madonas pusē tās bija pat veselas trīs dienas. Nu tad varēja arī izbaudīt, ko nozīmē padzīvot bez elektrības. Vecā gada aizvadīšanas un jaunā sagaidīšanas svētkus turpmāk varētu saukt par izšaudīšanās svētkiem. Nezinu, cik skaitliski bija to, kas par katru cenu gribēja sataisīt lielu troksni, bet pēc bliezienu skaita debesīs – gana daudz. Par to liecināja arī otrā dienā visdažādākajās vietās pamestās pirotehnikas drazas. Un dīvaini, ka tādas pašas drazas es ieraudzīju vientuļā vietā pie jūras, kur bijām aizbraukuši palūkot, kā tai klājas jaunā gada pirmajā dienā. Var jau būt, ka tas nemaz nav dīvaini, jo atcerējos kāda Vitebskā dzīvojoša baltkrievu mākslinieka stāstu. Viņa darbnīcas tuvumā ir laukums, kur tiek novietota pilsētas vislielākā svētku egle ar spīdīgu sarkanu zvaigzni galotnē, ierīkota slidotava un uzstādīts liels ekrāns svētku priekiem. Tur tādu troksni, par ko jums rakstu, taisot katra gada nogalē divas nedēļas pēc kārtas no rīta līdz vakaram. Un tad pārpalikumu no svētkiem esot gana daudz.To egli es redzēju, jo man bija lieliska iespēja aizejošā gada trīs decembra dienas pavadīt vietā, kur es nekad nebiju bijusi. Vietā, kur kādreiz dzīvojuši un darbojušies mākslinieki – krievu avangarda supremātisma virziena pamatlicējs Kazimirs Maļevičs un pasaulē atzītais gleznotājs Marks Šagāls. Vitebskā Šagāla muzejā maģiskajā datumā 12.12.12. tika atklāta starptautiska izstāde, kurā piedalījās 12 mākslinieces no Francijas, Polijas, Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas. Mūsu zemi pārstāvēja grafiķe Kate Seržāne, kuras pirmā personālizstāde pirms dažiem gadiem notika galerijā «Suņa taka». Viņas četras lielformāta zīmējuma lapas bija aizceļojušas uz Vitebsku jau novembrī, un brīnumainā kārtā pēc mēneša, pateicoties baltkrievu mākslinieku ielūgumam, sekojām arī mēs. Biju kā galeriste, vērotāja un ciemiņš, kam tagad ir kaut neliels, bet sulīgs priekšstats par to, kā strādā un dzīvo radošie Vitebskā.
