Par Mēness ietekmi uz okeānu ir jāaizdomājas, skatoties spēcīgu bēgumu okeānā, kad ūdens atkāpies tik tālu, kur parasti liedagā burā laivas. Un tā vienu dienu kopā ar kolēģi flautisti Agitu Cerusi-Aristu – kādreizējo Jelgavas Mūzikas koledžas studenti –, kura tagad muzicē Bostonā, un viņas mazo dēlu Lenu, kā arī manu garo dēlu Krišjāni dodamies barot kaijas, jo ziemā katru kumosu, kas paliek pāri no ēdamgalda, veltu kaijām. Tas nebija sapnis vai pasaka, kad pelēkā ziemas dienā iestaigājām okeāna «dzelmē» sausām kājām. Tas bija neredzēti liels ūdens atkāpšanās solis, kad, it kā paceļot noslēpuma plīvuru, atveras pasaule, kas dabā acīm ir apslēpta, – šajā gadījuma okeāna dzelme! Kā vēlāk atklājās, lasot astronomijas ziņās, šajā dienā Mēness pabijis tik tuvu Zemei, ka tuvībā parāvis tālāk ūdens klajumu, atsedzot dzelmi. Mēs staigājām pa Sednas valstību.Janvāra krēslas stundā pastāstīšu inuītu teiku par Sednu. Inuīti ir Amerikas pamatiedzīvotāji, kurus eiropieši nosauca – eskimosi, bet paši viņi sevi dēvē par inuītiem. Neparasti spēcīga tauta – visciešākā saitē ar Dabas māti uz šīs planētas, jo visa viņu dzīve pavadīta arktiskajos plašumos mūžīgajā sasalumā. Inuītu tēma mani saistīja, kad pirms laika rakstīju lugu «Aurora Borealis» savai teātra studijai un veicu pētījumu par ziemeļblāzmu, sauktu arī kāvi. Inuīti tic, ka debess velvē dejo lašu, ziemeļbriežu, roņu dvēseles. Bet kas ir Sedna? Kad 2003. gadā Saules orbītā tika atklāts planeteoīds 90377, kas ir trīs reizes tālāk no Saules nekā Neptūns, to nodēvēja inuītu okeāna dzelmes valdnieces vārdā par Sednu, kas tautas mitoloģijā okeāna dzelmē prom no cilvēkiem valda pār ūdens radību pasauli un vairs necieš no pārestības. Kā stāsta inuītu teika, reiz jauna sieviete, nepakļaujoties tēva gribai iet par sievu pie nemīlama vīra, devās līdzi mīļotajam, kurš, izrādās, bija jūras putns un viņu pievīlis, parādoties cilvēka izskatā. Tēvs to uzzināja un devās pēc meitas, lai viņu glābtu no putna varas, tad abi devās bēgt tāšu laivā. Saniknotais jūras putns okeānā sacēla vētru. Tēvs, baidoties noslīkt, iemeta savu meitu ledainajā ūdenī, viņa glābās, pieķeroties pie laivas malas, bet tad tēvs viņai ar asu gliemežvāku nocirta pirkstus. Mēness un zvaigznes raudāja par pārestību un neļāva jaunajai sievietei mirt, bet pārvērta viņu par zemūdens valsts valdnieci Sednu – jūras radību ar zivs asti. No Sednas pirkstiem, kā vēsta teika, ūdens pasaulē radās siltasiņu dabas būtnes, piemēram, roņi, jūras lauvas, vaļi, kas ir tuvi cilvēka dabai. Un īnuītu šamaņi, lūdzot medījumu savai ciltij, dodas ceļojumā ūdens dzelmē saķemmēt Sednai matus, lai valdniece būtu labvēlīga zivju ķeršanai. Sedna tiek dēvēta par ēdiena trauku, jo gādā, lai zvejniekiem būtu loms.Bostonas krasta ūdens kustība un temperatūra ir atkarīga no arktisko klajumu un Labradoras straumes ietekmes. Globālā sasilšana arktiskajai pasaulei ir draudoša, un trauksmaini izskan jūras pētnieku brīdinājumi par briesmām Arktikas dzīvības ķēdei postošās globālas sasilšanas ietekmē, jo ledus kūst! Kas zina, kamdēļ sakrita laiks, kad dažiem latviešiem gājiens uz okeānu barot kaijas ierosināja pārdomas par dabas spēku… Varbūt Mēness mums to vēlēja, lai tālāk pastāstu jums – lai mēs padomājam, kā sargājām savu Jūras māti, Baltijas jūru un visas radības, kas tur peld un elpo tās dzīvību?
