Pāri Katskiļu kalnu mugurām, salto dvašu pūzdams un svilpdams, ziemeļu vējš dejoja sniega deju, saceldams pārslu vērpetes, kuras vakarnakt klusi sasniga un deva eglēm greznu sniega sagšu. Bet ziemelis sadomāja vēlreiz likt pārslām dejot un cēla tās gaisā. Tā skriedams, vējš brāzās garām kādam namam kalnu ielejā, kur visos logos gaismas, daudz ļaužu, bērnu. Neparasti mīļu siltumu izstaroja šī māja. Vējš kautrīgi piestāja pie tās un, uzmeties uz blakus augoša koka zara, kā puišelis lūkojās logā uz neparastu ainu, jo arī istabā dejoja sniega pārslas – tas bija mazu bērnu roku dancināts ēnu teātris aiz balta ekrāna dziesmas pavadījumā. Vējš to pazina, tā bija Paiute indiāņu cilts dziesma: «Sniega pasaule griežas,Kalnos auro vējš,Virpuļvēji steidzas,Sniegs aiz kakla krīt».Ļaužu sejas pēc dienas, pavadītas Hantera kalnā slēpojot, bija sārtas, un istaba vēl glabāja vakariņu smaržas no cūkas cepeša un grauzdētiem skrandžiem, skābiem kāpostiem un citiem gardumiem, ko cēla galdā saimniece.Vējš, pirms skriet tālāk pa Katskiļu kalnu klaidu, pačukstēja pūcei, kas tepat, uzmetusies uz zara, meditēja: «Jā, tie ir latvieši, tā viņi šurp brauc vasarās, arī ziemās; te viņi dzīvo, dzied un svin dzīvi savā garā, savā valodā, un to māca arī saviem bērniem.» Pūce, cienīgi pagrozot galvu, piebilda: «Sniegaine.»Uz «Sniegaines» nometni, kas pieder Ņujorkas evaņģēliski luteriskajai draudzei, Katskiļu kalnos – paprāvā zemes gabalā ar māju puduri – šoziem ieradās latviešu ģimenes no plašas apkaimes – 79 nometnes dalībnieki, 40 no tiem bērni vecumā no diviem līdz 17 gadiem. No ASV austrumu piekrastes Masačūsetas, Vašingtonas, Merilendas, Virdžīnijas, Meinas, Ņujorkas, Ņūdžersijas, Pensilvānijas, kā arī no Kanādas – Hamiltonas, Gvelfas, Monreālas. Nometnes tradīcija aizsākās jau 2002. gadā, kopš 2006. gada to vada Valda Grinberga. Valda ir ASV izglītības speciāliste Bostonā, audzina trīs meitas, un viņas vīrs ir ievērojams tēlnieks Gints Grinbergs. Valda ar izdomu, atjautību un gudrību ir pratusi savienot gan āra nodarbības, gan saviesīgo dzīvi un mākslas norises atpūtas mājā, kur visi sapulcējas pie silta kamīna. Bērniem ir gan rokdarbi, pasaku stāstīšana, talantu vakars un ēnu teātris, gan nakts rotaļas, cukurspilventiņu cepšana uz ugunskura, un tas noslēdzas ar skautu un gaidu vakarlūgšanu «Nu es gribu gulēt iet».Bērnu acis mirdz, viņi ir noskrējušies, izsmējušies, bet galvenais – tikuši latviešu draugu pulciņā. Daudzi no viņiem ir skolas biedri latviešu skolās Amerikā, un, lai gan pa vidu spraucas angļu valoda, bērni čalo latviski. Ja nu kāds gluži aizraujas runāt angliski, jo tā daudziem bērniem vieglāk izteikties, vecāki viņiem mīļi aizrāda – runā latviski!Kāds neizdzēšams un neapslāpējams spēks jau trešo paaudzi Amerikā notur pie latviskuma, kas tiek kopts ne tikai vārdos, bet arī darbos. Nometne pierāda, cik latviešu ģimenēm ir svarīga kopības sajūta, audzinot bērnus un dzīvojot tālu prom no Latvijas. Arī šogad «Sniegaine» sagaida ar mirdzošām sniegpārslām, saltām vēja dejām un siltumu, kāds rodas, kad satiekas savējie.
