Cilvēkam ir tāda daba – vienmēr kaut ko aiz sevis atstāt. Gan labas lietas, gan ne tik labas, un nākas secināt, ka jebkura darbība atstāj pēdas. Vērojot pārvērtības mūsu kopīgajā telpā, ko mēs saucam par pilsētu Jelgava, varam viens otram jautāt – vai tu redzi, kā pilsēta mainās? Jā, tā mainās. Tikai ne viss, kas izmaina tās seju, nāk tai par labu. Pēdējā laikā kā sēnes pēc lietus ļoti mērķtiecīgi saradušies pilsētvides objekti. Varbūt tas tāpēc, ka Jelgava pretendē uz īslaicīgu veidojumu galvaspilsētas statusu? No ledus un smiltīm tie top ātri, un ideja, ko iekļauj šīs formas, ir spēle vai kičs. Šie materiāli to pacietīgi pieļauj. Arī novietojums pret debespusēm un stūris, uz kura tie stāv, nav tik svarīgi. Taču izskatās, ka objekti, kas lemti uz palikšanu, kā arī pašreizējā pieeja pilsētvides veidošanā sāk atgādināt spēlēšanos smilšu kastē. Gan jau esat ievērojuši Jelgavas viducī kādu veidojumu, kas pirms laika stāvēja sadudzis apsegts, bet nu visā savā pieticīgajā krāšņumā atklājies mūsu skatam. Tas prasīt prasās pēc tā, ka katrs to vēlas saukt vārdos, ar ko šis objekts asociējas. Novietojums, izpildījums, lēmums par tā pieradināšanu konkrētajai vietai veicina jautājumu gūzmu par to, kas ir kas. Runājot par objektu pie ātrās ēstuves «Hesburger», rodas pārdomas par profesionalitāti un paškritiku. Nākas domāt par spēju godīgi pateikt, ka nav vajadzības pierunāt neveiksmi saukt par veiksmi. Tas sajauc visas vērtību koordinātas. Kādreiz, sēžot domātāja Pētera Laķa lekcijās, fiksēju viņa formulēto atskārsmi par pabeigtu lietu, par veselumu un pilnību. Tas ir tik vienkārši – viss ir viens. Forma nav atdalāma no satura. Ja sākam kaut ko preparēt, tad tur kaut kas nav kārtībā.Sakarā ar pilsētobjektiem gribējās mazliet «patīt» atpakaļ pirms kāda laika jau notikušu sarunu saistībā ar citu objektu. Tas bija par Noras Bumbieres piemiņas zīmes veidošanu. Nu varam rēķināties ar Rīgas kāda objekta, kaut ne simtprocentīgu, tomēr pakaļdarinājumu. Zinot, ka atkal taps kāds jau ļoti redzēts un idejiski «aizņemts» (šoreiz tālākas pilsētas – Tartu), gribas uzdot jautājumu visiem – kā jūs domājat, ar ko atšķiras profesionāls mākslinieks no neprofesionāla? Esmu nonākusi pie secinājuma – profesionālis ir tas, kas rada, bet neprofesionālis – atdarina, kopē. Lūk, atbilde. Trūkst profesionalitātes. Arī lēmumu pieņemšanas līmenī, jo atkal jauni objekti un atkal kaislības ap tiem.
