Masu plašsaziņas līdzekļi vēsta neticamu ziņu – pēc desmit gadu bezvēsts prombūtnes atradušās sen par mirušām uzskatītas sievietes. Izšķirošais ceļā uz brīvību no kādām mājām Klīvlendā izrādījusies gluži simboliski pa durvju spraugu izbāzta roka un sauciens pēc kaimiņu palīdzības.
Tomēr prātam grūti aptvert, kā 21. gadsimtā civilizētā valstī un biezi apdzīvotā rajonā vispār kas tāds bijis iespējams. Tieksmi uz brīvību taču nevar lēti pabāzt gultapakšā, cerot, ka tā netrokšņos un nelauzīsies ārā. Kāpēc tikai pēc visiem šiem gadiem izdevās bēgt? Ar kādu amorālu baiļu spēku turētas ķīlnieces, bet varbūt klāt bijis arī kāds nerakstīts izdevīgums un vienošanās?
Neatbildētā tiešām ir daudz. Arī par kaimiņiem, kuri neko par baiso drāmu nav zinājuši. Dzīvojam savu privāto dzīvi, ko aizsargā likums un paša uzceltais sirds mūris. Piekrītu – katram dzīvē jānes sava nasta un kā tādai vardei pa sviestu jākuļas uz priekšu. Problēmu līdz kaklam gan bagātajam, kurš ierauts dažādu darījumu un attiecību shēmu virpulī un tāpēc nevar naktīs mierīgi gulēt, gan nabagam, kuram nepietiek līdzekļu un brīžam arī saprašanas, ka Laimes lācis dzīvo tikai fantāzijā. Ko tādam daudz palīdzēsi? Tomēr aizstāvēt bezpalīdzīgos būtu jābūt katra cilvēka goda pienākumam! Ja vien šis jēdziens nav kļuvis par šā gadsimta svešvārdu, kura paliekas jāmeklē slinkuma, baiļu un aizbildinājuma renstelēs.
Cita lieta, ka, uzlūkojot šos bezpalīdzīgos, kādu netrūkst arī Atlantijas okeāna mūsu pusē pie Baltijas jūras un Lielupes krastos, bieži nolaižas rokas. Vajadzība ir tik liela, ka nav saprotams, no kuras puses ķert un glābt. Piemēram, Jelgavā vīramātes dzīvokļa mazītiņā istabiņā kopā ar saviem trim bērniem, no kuriem vecākais ir divarpus, bet jaunākais tikai dažus mēnešus vecs, mīt kāda dzīves pinekļos sapinusies jauna sieviete. Vīrs, izliekoties, ka meklē darbu, izgaisis tālēs zilajās un pie savējo debesīm uzplaiksnī vien kā tāda komēta, paķerot līdzi pēdējos bērnu naudas grašus. Viņas ikdiena ir ēst prasošas mutes, uz koka klučiem uzstutēts pods un apdriskāta krāsns, kurā aukstākajās dienās nesaudzēti arī mēbeļu gabali. Vēl nesen daudzbērnu ģimene sēdēja tumsā, jo parādu dēļ bija atslēgta elektrība. Pa krānu netecēja ūdens un nebija iespējams uzsildīt ēdienu, jo nebija gāzes. Kamēr neiejaucās labi cilvēki un, cik iespējams, nepalīdzēja.
Varētu teikt – tad jau viss kārtībā! Galu galā – kamdēļ ir sociālais dienests, un ko domā pati māte! Taču birokrātiskos noteikumos un likumos iegrožotā pašvaldība plāta vien rokas, bet jaunajai sievietei brīžam nav pat jausmas, kas viņai pienākas un kā to dabūt. Traucē ne vien naudas, kas apgrūtina elementāru izziņu saņemšanu dokumentu nokārtošanai sociālajā dienestā, bet galvenokārt pieredzes trūkums. Kur lai to būtu guvusi pie dzērājas mātes izaugusi un knapi deviņas klases beigusi meitene? Kā te lai nerunā par bezpalīdzību? ◆
