Šonakt redzēju sapni, ka jāvada pasākums Jelgavā un tur uz kādām lielām jubilejas svinībām pulcēsies cilvēki, kas saistīti ar Nikolaju Rērihu. Kā jau sapnī – nekas īsti nevedās, teksti sajuka, scenārijam lapas bija pazudušas, priekšnesumam aizmirsās vārdi, bet viens no sapņa palika atmiņā – cilvēki, kas bija pulcējušies zālē. Tie bija man sveši un tomēr labi pazīstami, viņos visos bija jūtama gara inteliģence, kultūras cilvēku aura, pret manām kļūdām viņi attiecās ar sapratni, neviens nepārmeta, ka kaut kas nebija tā, kā vajadzētu būt. Sapnī redzētie ļaudis bija it kā no ideālas pasaules, no pasaules, uz kuru varbūt ejam, kur savstarpējo attiecību izkoptība, iecietība, vieds un citu cienošs tikums ir pamats un elementāra norma.
Sapnī sastaptais N.Rēriha fakts ir saprotams, jo šīs dienas staigāju ar domām par to, ko rakstīt jelgavniekiem «Pretskatā». Domas aizvijušās līdz tēmai «kalns», līdz Džomolungmai, kā tas skan tibetiešu valodā, bet pasaules kartēs iezīmēts kā Everests, nosaukts sera Everesta, kurš uzmērīja Indiju, vārdā. Himalajos augstākā pasaules kalna Džomolungmas vārda tulkojums ir «Dievišķā Pasaules Māte». «Himalaju kalnu atspoguļojums Nikolaja Rēriha mākslā ir vēl pasaules kontekstā līdz galam nenovērtēts mākslas fakts,» raksta indiešu mākslas zinātniece Manju Kak savā tikko kā izdotajā grāmatā par N.Rērihu «Nicholas Roerich – A Quest and A Legacy».
Kalns un cilvēks – simbols garīgiem meklējumiem, simbols cilvēka saplūsmei ar dabu un kosmisko vienotību. N.Rēriha gleznās iet kalnu pāreju ceļus gan Kristus, gan Buda, gan svētie un vientuļnieki, iet meklētāji pēc augstākām atziņām un domu apskaidrības.
Latviešu mitoloģijā kalns ir varoņa pārbaudes vieta; ne velti trešais tēva dēls brīnumpasakā «Princese stikla kalnā», dodoties augšup un no tā atgriežoties, nelepojas ar sasniegto. Kad trešajā reizē kalnā ir uzjājis un klēpī princesei iesviedis dimanta ābolu, princese to noskūpsta un pierē iespiež sidraba zvaigzni, tādējādi iezīmējot savu glābēju. Viņš, pārradies mājās, aptin pieri ar dvieli, iet gulēt tumšā kaktā un nevienam nerādās. Tur viņu arī atrod princeses ziņneši, kuri pārmeklē valsti, lai atrastu princeses glābēju. Jaunākais dēls taču varēja palikt dimanta zirgā kalna galā, spīdēt uzvaras spožumā un mirdzināt savu sidraba zvaigzni! Kas pamudināja viņu paiet malā? Nelepoties ar sasniegto?
Un vēl – mums ir pilskalni, kopskaitā 282, kurus uzmērīja un izpētīja pagaidām šajā darbā nepārspētais Ernests Brastiņš – gleznotājs, folklorists, mitologs, arheologs, Latvju dievturu draudzes dibinātājs. Pilskalna klātbūtne katras vietas un apvidus teritorijas izpratnē ienes redzējumu par brīvo baltu un līvu cilšu vēsturi, pirms tauta tika paverdzināta un tās brīvība un zeme atņemta. E.Brastiņam, kā arī N.Rēriham bijusi milzīga nozīme Latvijas cilvēku garīgās izglītības un mitoloģijas izpratnē, budisma mācībā.
Pilskalna sakrālajā fenomenā ir kas īpašs – nogrimušas pilis var celties virszemē, tikai jāzina īstie vārdi tās saukt. Dzejnieks Auseklis tos pravietiski uzrakstīja: Tautas dēli uzminēja
Sen aizmirstu svētumu:
Gaismu sauca, Gaisma ausa,
Augšām ceļas Gaismas pils!
N.Rērihs savā pamatojumā par kultūru raksta: «Kultūra – tā ir kalpošana gaismai.» Gaismas pils dzīvā grāmatu ķēde ir tas gaismas strauts, kas staro no mūsu tautas. Bostonā, internetā skatoties tiešraidi, emocijas bija dziļas un aizkustinājums līdz asarām. Pasaules izcilākais Himalaju kalnu transcendentālā gara portretētājs N.Rērihs būtu ļoti lepns, zinot, ka Rīga ir Eiropas Kultūras galvaspilsēta. Cilvēku saskarsme caur kultūru, kas viņa biedrības karogā simboliski parādās kā aplī ieslēgti trīs sarkani apļi (Māksla, Zinātne un Ticība) – tas ir ceļš, kas iezīmēts ar gaismas zīmēm un kalpo cilvēces vienotībai. Un arī Jelgava ir skarta ar dižā gleznotāja otas vilcieniem – tā ir glezna «Mītava» ar Sv.Trīsvienības baznīcas torni, mazu arkveida vārtu mūra sienu un mūra māju, apsegtu ar sarkanu dakstiņu jumtu. ◆
