Taisni brīnums, kādā pārpilnībā dzīvo daba, nebēdājot pat par veģetācijai nedraudzīgo aukstumu un tālu saules staru. Ja nekā citādi, birst sniegpārslu miriādes, kur katram kristālam sava identitāte, un atliek pagaidīt dažus mēnešus, lai atkal piedzīvotu zaļās dzīvības eksploziju.
Zāles, ziedi, lapas. Koki, zari. Knišļu un putnu bari. Sūnu paklāji. Te netiks ievērots it nekāds taupības režīms, jo dabā tāda nemaz nav. Taču šī bagātība tomēr mūs kaitina un traucē. Citādi šķūnītī nestāvētu sniega šķūrējamā lāpsta, zāles pļaujamā mašīna, kaplis un zāģis, mūsuprāt, lieko ābeļu zaru likvidēšanai. Plauktiņā mēs neglabātu pretodu līdzekļus un nenēsātu līdzi lietussargus, bet tā vietā ļautos izmirkt līdz vīlei, izbaudot katra piliena pieskārienu. Vai esi jutis, kā tas sāp?
Arī cilvēka organisms nav veidots skopi. Neskaitāms daudzums šūnu, matiņu, bārkstiņu, asins ķermenīšu un nervu galu ik mirkli rūpējas, lai mēs varētu just, staigāt un redzēt. Pretoties slimībām, domāt un radīt bezrobežu fantāzijas pasaulē. Lielākā nelaime, ka to visu ar neapbruņotu aci nespējam redzēt, tāpēc dzīvojam, it kā būtu viena liela āda un kaudzīte kaulu, kuras virsotnē sazēlis kupls un tāpēc ik mēnesi cērpjams ērkulis. Būtu dīvaini tā vietā audzēt «četrus matus piecās rindās».
Taču ar tieši šādu rindu principu piebāzta mūsu ikdiena. Trūkst. Visvairāk – laika, resursu un izdevību dabūt dzīvi pārpilnu, pēc kā daudzi ļoti, ļoti ilgojas. Ko tikai mēs neatdotu par bezgalību minūtēs, centos, enerģijā un gudrībā! Lai nebūtu jāredz, kā smilšu pulkstenī iztek skopi atvēlētais dienu skaits, kurās tā arī nav izdevies «apceļot visas pasaules valstis un izlasīt visas grāmatas». Lai nejustu vēju maciņā, kas nav ļāvis siltās cisās apmierinājumā ņurdēt kā saldu krējumu salaizījušamies runcim. Lai nožēlā nevajadzētu skumt, kā citi var atrast labākus amatus veiksmīgā uzņēmumā un gudru, saprotošu priekšniecību, bet tev jāsamierinās ar «labi, ka vispār ir darbs». Tas nekas, ka maksā minimālo un kā melnajā caurumā tiek ierauts jebkāds dzinulis augt un ražot vairāk.
«Nabagi pie jums būs vienmēr,» precīzi iezīmējot šīs pasaules problēmu, sacījis Jēzus Kristus, apsolot mūžīgo dzīvību ikvienam, kas tic. Izrādās, ka cilvēkiem iespējams arī kas laika neapgrauzts. Tāpat kā mīlestība. Tā nebeidzas. ◆
