Bērnība ir pamats un sākums katra dzīvē. Mana bezbēdīgā bērnība saistās ar brīvību laukos, un tās nozīmīgākie personāži ir mani vecvecāki. Tas ir kā drošs pamats, uz kura būvējies viss turpmākais. Skolas laikā trīs garie vasaras mēneši, brīvlaiks ziemā, reizes, kad braucām pie vecmammas un vecpapa uz laukiem, ir spilgtākās un nekur neizzūdošās atmiņas. Kad siltās vasaras pēcpusdienās ome gulēja pusdienlaiku, bet opis darbojās savā kokamatnieka darbnīcā, mēs ar māsu klusiņām spēlējām «bibliotēku». Istabā bija vecpapa taisīts grāmatu plaukts, kurā varēja atrast gan mums saprotamas, gan lielajiem domātās grāmatas. Grāmatas tika pārliktas no viena plaukta otrā un tajās ieliktas mūsu veidotas bibliotēkas kartītes. Māsa bija bibliotekāre, es – lasītāja. Reizēm mūsu lomas mainījās. Var jau būt, ka tieši šajā grāmatu plauktā pirmo reizi atradām Margaritas Stārastes grāmatiņu «Zīļuks». Gan jau katrs zina stāstu par ozolzīles vīriņa Zīļuka piedzīvojumiem, meklējot pazudušo cepuri un jaunu mājvietu. Ne reizi vien ar zīmuli grāmatā tika pārvilkti mākslinieces zīmējumi un rūpīgi izsekotas līnijas viņas mīlīgajiem odiem, smaidīgajām sēnēm un kautrīgajām puķu galvām, kam cilvēka sejas. Pret loga stiklu tika piespiesta grāmatas lapa un mēģināts kopēt, lai iegūtu tādu pašu tēlu kā tur – grāmatā. Mākslinieces rokraksts ir tik raksturīgs un tēli tik spilgti, ka atdarinātāji bija katrs otrais. Augstāka pilotāža bija uzzīmēt tēlu, skatoties uz grāmatas ilustrāciju, nevis kopēt, pārvelkot autores zīmējuma līnijas. Skolas laikā atmiņu kladēs, kas tolaik bija modē, parādījās ne viens vien no Margaritas Stārastes zīmējumiem noskatīts kukainītis vai cits ķipars. Tas pāriet. Tas ir izpētes un vērošanas laiks. Tas palicis bērnībā.
Bērnība beidzas tad, kad sāc apiet peļķes. Zīļukam jau ir 53 gadi, bet Lācītis Rūcītis ir 37 gadus vecs. Manai omītei šomēness apritētu apaļi 100, tikpat, cik tikko klusi nosvinēja bērnu grāmatiņu ilustratore Margarita Stāraste, pirms aizgāja. Tikai tagad sarēķināju, ka abas bijušas vienaudzes, kas liek domāt, ka viņu kopīgā laika gaiss bijis pilns labestības.
Lai vairāk izprastu tā laika atmosfēru un 1914. gads atklātos kā savdabīgs mezglpunkts, mans tuvākais uzdevums ir apmeklēt vienu no centrālajiem Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmas notikumiem – izstādi «1914». Par to, kas tolaik bija gaisā, vistiešāk var pateikt vizuālās liecības – izstādē eksponētie mākslinieku-aculiecinieku mākslas darbi. Bet par to tad nākamajā reizē. ◆
