Studentu mācībās režijā skatuves telpa bija pieticīga. Daži prožektori, divas kulises, zāle un skatītājs – visi vienā līmenī. Astoņdesmito gadu konservatorijas Kultūrizglītības darba nodaļas masu svētku režisorus ar tehnoloģijas ekstrām neviens nelutināja. Arī kursa vadītāja režisore Lūcija Ņefedova ar studentiem bija principiāla, stingra, ātri pamanot virspusējību. Diezgan maz bija režijas stundu mācību plānā, varbūt tāpēc nodarbībās mums nācās radoši pacīnīties. Idejas un to īstenošanas process. Brīdis, kad idejas piepildās – atklāsme uz visu dzīvi. Par kādu no tām parunāsim šoreiz – par dvēseles valodu.
Zāle tajā nodarbībā iekārtota vienkārši – no griestiem iekārtas plastmasas plēves divās slejās, ar baltu krāsu uzpūsti greznu spoguļu rāmju silueti, skatuves vidū divi krēsli – viens balts (Vīnes krēsls ar ovālu liekumu atzveltnē), otrs melns – ar greznu atzveltnes koka ornamentu. Sākas kursa ieskaites darbs, un dzeju runā divi jauni studenti. Viņa tērpusies baltā, viņš – melnā. Abi sarunājas, citējot vēstuļu fragmentus un runājot dzeju. Viņa – Aspazija, kuru atveidoju es, – lasa mīlestības dzeju, viņš – mans kursabiedrs Agris Rozentālbergs – Raiņa dzeju un vēstules. Esam jelgavnieki – partneri domās, izrādē, režisora Modra Tenisona eksperimentālajā aktierstudijā. 7. studijas nodarbībās satiekam progresīvus domubiedrus no vecākajiem konservatorijas aktieru kursiem – Jāni Deinātu, Imantu Vekmani, topošo režisori Indru Rikteri. Tajā pašā laikā Agris sāk skatuves gaitas Bruno Birmaņa un Uģa Rūķīša vēsturiskajā modes teātrī. Kā visos laikos, Rīgā studējošā jaunatne saskaras ar visjaunākajām vēsmām kultūrā un tiek realizētas visdrosmīgākās idejas. Tā arī mēs – ķeramies klāt divu dižgaru literārajam mantojumam, bet to cilvēciskojam caur divu citu cilvēku dvēseles prizmu – to gadu Rīga ir mūsu ritms.
Mākslinieku tēma uzrunā tad, kad pašam ir personiska attieksme. Raiņa un Aspazijas dzejas rindas un metaforas ir bagātīga viela, un mums ir ko teikt par mīlestību. Mīlestības sajūtas ieliekam dzejas kompozīcijā. Dramaturģija vijas no punkta, kad esi nesaprasts un vientuļš, līdz tam, kad izjūti tādu mīlestības spēku, kas spēj izraut pat no zemes gravitācijas rokām. Seko šķiršanās – brūces, ko cērtam dvēselēs. Tam pāri tikai ar laiku augs «balts zieds» – kā to tēlaini dzejo Aspazija.
Kāpēc toreiz izvēlējos tieši šādu formātu – «Rainis un Aspazija – dzeja», tā īsti nezinu. Bet kopš studijas laikiem mājās joprojām glabājas Aspazijas un Raiņa krēsli, un Agri arī pēc gadiem vēstulēs esmu uzrunājusi par Raini, jo tajā brīdī uz skatuves attēlojām rakstniekus un vienkārši cilvēkus.
Abu literāro dižgaru dzejā un vēstuļu sarakstē ir viena stīga, kas skan cauri tēlu bagātajai galerijai, – viņi runā viens ar otru dvēseļu valodā. Un tieši šo konceptu es iepazinu un pieņēmu studiju laikā. Simboliskā spoguļu klātbūtne skatuves scenogrāfijā nebija nejauša. Mīlestība ir spogulis, kurā sevi ieraugi – caur otra cilvēka tev dotu jaunu esību. Abi rakstnieki mums to sniedza literārā mantojuma valodā – dzejā, vēstulēs.
Aspazijai šis būs 150 gadu jubilejas gads. Kā Jelgava to sagaidīs? Kādus akcentus liksim mūsu novadniecei? Kādas sievietes ir viņas līdzinieces mūsdienu kultūras ainavā, kuras ar savu mākslinieces drosmi un pilsonisko brīvību tura šķīstu «sidraba šķidrautu»? Kā Aspazijas siluets ar kuplo matu rotu, garo kleitu ar šlepi vai blūzi ar greznu apkakli dzīvos pilsētā?
Jelgavas Raiņa un Aspazijas jubilejas gads – kā to attēlos pilsētas spogulis? Saredzami? ◆
Tādi mēs bijām – 80. gadu režijas studenti. Foto no konservatorijas Vecgada balles, kas bija izslavētas pa visu Rīgu. Toreiz atbrauca Tallinas mākslas skolas studenti, mana māsa Sandra Strēle tolaik mācījās Tallinā un mūs kārtīgi apgleznoja.
