Nemainīgi un pārliecinoši pavasaris ir iestaigājis mūsu pilsētas ielās, namos, darbos, dvēselēs. Pavasara atribūti – divriteņi, makšķeres, šūpoles, mauriņa pļaujamā mašīna, ķerra ar labu treknu zemi, ko pakaisīt siltumnīcā dobes, pirms sēt gurķus un salātus, – visi šie pavasara līdzdarboņi priecīgi izstaipās pēc ziemas miega, kur tie gaidīja savu kārtu, kad cilvēks viņus ņems rokās.
Šķūnītī starp rūtīm sačokurojies rudens lapu kumšķītis caurvējā izraujas no sava ziemas snaužamā kakta un izsviežas pagalmā. Te jau cita lieta, apmierināti viņš viegli ieplanē jaundīgušajā zālē. Cik zila debess, cik smaržīga zāle, un cik graciozi slieka velk savas līkloču līnijas un irdina augsni.
Pērnā lapa te lieka, tamdēļ dārznieka grābeklis to gādīgi sagrābj un ieklāj kompostkaudzē starp trūdošām velēnām un dažiem gliemežiem, kas pamodušies. Te uzsmaida kuplvaidze dzeltenā pienene. Pavasara zeltainā puķe savas balti rūgtās sulas nebaidās šķiest un augt, kuploties. Kurš atceras, cik saldi rūgtās piles sūri garšo, ja nejauši tās trāpās mutē, kaut vai pinot pirmo pieneņu vainagu?
Visi skati uz sauli, visi skati uz zilgmi, un gājputni sagaidīti, un pavasara gaisos cīruļu treļļi. Zeme rāmi guļ un zina, ka cilvēku rokas nāks un to apstrādās, tik, cik katram spēka.
Debesu plašumos mākoņi kā Ūsiņa kumeļi kuplām krēpēm velk saules ratus gada kalnā uz tā augstāko spici – Ūsiņdienas kāpienu līdz Līgo daudzinājumam. Skolās tas būs eksāmenu laiks līdz izlaiduma valšiem. Būs tālumnieku atlidošana, jo skolas gads būs beidzies un vasara dzimtenē sagaidīs ar meža zemeņu saldumu. Ziedēs Rundāles pils pagalmos simtiem rožu, pogos simtiem lakstīgalu, un kādiem šis būs pirmais pavasaris, ejot uz pirmo satikšanos, kas smaržo pēc ievziediem.
Nemainīgi un pārliecinoši pavasaris ir iestaigājis mūsu ielās, namos, dvēselēs. Ūsiņa zirgi jau sprauslā un gaida Sauli vest savos ratos. Ritums ir mūžības pulss. Pavasarī ir arī koki, kas vairs nesazaļos. Tā aiziet arī cilvēks, kad laiks. Mans skatiens šodien domās pavada kādu staltu vīru tālajā gaitā.
Dainis Stalts (1939.03.01. – 2014.12.04.) – kādi mēs būtu tagad, ja nebūtu viņa mūža, viņa tautas dziesmu spēka «Skandiniekos»? Brīvību tautai vedot, iedvesmojoša bija Daiņa Stalta drosme publiski pirmajam pacelt brīvās Latvijas karogu un modināt ļaudīs gara spēku, spēju ticēt un ar dziesmu cīnīties par Latvijas neatkarības ideāliem. 4. maijā, svinot Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu, liksim vienu ziedu, pieminot dižo vīru Daini Staltu. Godinot sauli, arī to, kas mūžam mirdzēs Latvijas ģerbonī. ◆
