Kāds labs paziņa reiz izteicās, ka, braucot uz Bausku, viņam jāapmet līkumiņš un jāielūkojas baznīcā, kas dzīvojas savā nodabā. Uz manu jautājumu, kur tā atrodas, viņš atbildēja, ka netālu no Pilsrundāles. Tā viņš toreiz aizbrauca, bet teiktais man palika atmiņā, līdz pagājušajā rudenī, tā ap bumbieru brieduma laiku, es pieminēto baznīcu nejauši atradu. Tā nebija mērķtiecīga meklēšana, un, ja jau virziens bija skaidrs, tad, protams, ka to nevarēja nepamanīt. Pa pusei sagrauta, pa pusei savākta, tā tur stāvēja. Tajā brīdī, kad mēs to ieraudzījām un nogriezāmies no lielā ceļa uz taku, kas ved uz baznīcu, no tās nāca laukā jauna ģimenīte. Mazākais no viņu kompānijas vēra ciet lielās durvis un aizlika priekšā krampīti. Tas bija ļoti aizkustinošs skats. Arī mēs tur iegājām un izbaudījām vienu no zudušās Latvijas objektiem. Tā bija pilnīgi tukša, iztīrīta no gruvešiem un liekiem objektiem. Altāra vietā novietoti pāris koka soli. Uz aizmūrēto lielo arkveida logu mūra palodzēm bija palikušas pēdas no kāda pasākuma – izdegušas svecītes un sažuvis puķu pušķis. Tā šī baznīca pati par sevi un pati ar sevi tur stāvēja. Asprātīgi bija atrisināti pagaidu logi – lielās arkas aizmūrētas ar apdrupušiem ķieģeļiem, atstājot vietu nelieliem gaismas kvadrātiem, kas savukārt aiztaisīti ar tipiskiem daudzdzīvokļu mājas logiem. Jumta segums – kādreiz labas šīfera plāksnes, kas tagad sargā baznīcas jomu no lietus un sniega, bet saulainā laikā caurumi tajās zīmē saules zaķus uz celtnes iekšsienām. Arī mēs izejot aizvērām baznīcas durvis, kas vairāk atgādināja lielas šķūņa durvis, un aizlikām priekšā krampīti, tāpat kā iepriekšējie nācēji.
Ar neparastām lietām vienmēr gribas dalīties, un šopavasar mēs uz turieni aizvedām savus draugus. Tāpat kā iepriekšējā reizē baznīca mūs gaidīja ar kārtīgi aizvērtām durvīm, tāpat tīra no iekšpuses, tikai abi pirmie sānu logu stikli bija izsisti. Viss bija tāpat kā iepriekšējā reizē, tikai šoreiz jau kāds garāmgājējs bija pamanījies aiz sevis atstāt sliktu darbu.
Apejot baznīcai apkārt, var ieraudzīt vēl dažus pārsteigumus, bet, lai būtu intriga uz turieni aizceļot, tie Tev, lasītāj, jāatrod pašam. Pateikšu virzienu – Mežotnes baznīca.
Ja izdodas tur nokļūt, labs ceļojuma noslēgums ir padzerties no Mežotnes avota, kas ir nedaudz tālāk. Tas jāpameklē! To vajadzētu izdarīt, jo pie tā ir nolikta skaistas formas padomju laikā Rīgas porcelāna rūpnīcā tapusi tasīte (tīri profesionāla ziņkārība apgriezt krūzīti un izpētīt marķējumu) izslāpušajiem un skaists novēlējums uz izbūvētās sienas pie avota vēsta: »Esi skaidrs kā šis avots.» ◆
