Stāvot pie milzīgās vārdu upes, kas te rāmi plūst, te virpuļo un stipri bango, mētādama gaisīgus putu mākoņus, bet biežāk no dzīlēm uzvandītas duļķes, prātoju, vai tiešām reiz nāksies atbildēt par katru neapdomīgu vai melīgu izteikumu. No kripatiņu patskaņiem un līdzskaņiem saliktie vārdi taču ir kā nenotverami putni, kas, ja ne elektroniskās ierīcēs vai drukā, ir nepierādāmi un atmiņā neatsaucami. «Kurš teica? Kā teica? Vai vispār teica? Tā neteica!» šaudās pa labi un pa kreisi. Ej nu izvelc patiesības stīgu!
Tomēr šīs neskaitāmās un pārdažādās alfabēta kombinācijas biežāk tiek salīdzinātas ar bultām, akmeņiem vai ļaunu uguni, kas izcēlusies no mazuma, bet nopostījusi visu sev apkārt. Kur šiem lietu, darbību, apstākļu un īpašību apzīmējumiem tāds spēks, ja tik ļoti sāp? Vai burti sāp? Nē, dziļāk! Sāp sirds! Tieši no tās pilnības veļas artikulētās skaņas, māca Bībele, un var tikai minēt, ar ko tā pilna, ja tik dzēlīgas šļakatas. Dažam šī pašam sava būtība ir gluži kā gadiem audzēts augonis, kuram piedurot var dabūt pilnu seju strutu. Kādam atkal pūpēdis. Puff, un dūmi vien nogriež, liekot klausītājam uz brīdi noklepoties un šķaudīt. Neko arī vairāk, jo muļķība ir svarā viegla un nepaliek. Taču patiess ir teiciens – labāk nebūtu muti vēris vaļā!
Tomēr ir kāda vārdu spēlīte, kas ieperinās un vijas kā čūska Paradīzes dārzā. Apzināti sagrozījumi jeb meli, kas melnu sauc par baltu un karu par mieru. Tik ticami, skatoties acīs, ka nenoraustās ne mazākais nervs, bārstot melu akmeņus klausītāja apziņas dārzā. Neuzmanīgākajiem var pienākt brīdis, kad negribot kļūsti nocietināts un sāc ticēt bez liekiem jautājumiem. Tāpēc melus līdzās lamām, apvainojumiem, rupjībām un nievām arī vajadzētu klasificēt kā emocionālo vardarbību un iemācīties sevi aizstāvēt. Te lieti noder veselīga šaubīšanās. Bieži ir pārāk skaisti, lai būtu patiesība. Pārāk viegli dabūjams. Pārāk dāsni, saldi un salkani ar «vienmēr», «nekad» un «nemūžam» arsenālā. Pārāk viss vienos vārtos.
Vēl ir tie vārdi, kas tirinās un ļurinās ne tikai pļāpu, bet arī daudzās oficiālu runu bīdītāju mutēs, iebirstot klausītāju ausīs kā lētas kapeikas. Simtreiz dzirdēti, tie džinkst tik ļoti, ka gribas noskurināties un izkratīt ārā. Jo runāti bez sirds. ◆
