Brīžiem domāju – bet kā norit Muzeju nakts Rīgā, esmu dzirdējis, ka esot ļoti interesanti. Tāpat Ventspilī vai Liepājā, savs šarms esot arī mazākās pilsētās, kā Dobelē, un pat pagastos – tā šogad, rādās, krietni sasparojusies Vilce. Diemžēl tieši šajā, kā izrādās, visai lielai sevi par kulturālu uzskatošai cilvēces daļai tik svarīgajā naktī neesmu bijis nevienā no šīm vietām, un ne jau tāpēc, ka būtu slinks pēc dabas (kāds arī neapšaubāmi esmu). Nav ko žēloties – specifika. Toties visai labi orientējos gan Ģederta Eliasa, gan Ādolfa Alunāna, gan Latvijas Dzelzceļa Jelgavas nodaļas, gan Jelgavas pils muzejos.
Kad šo jautājumu esmu pārrunājis ar Jelgavas muzejniekiem, viņi žēlojas par to pašu – labprāt kaut gluži labdabīgā pieredzes apmaiņas nolūkā palūkotos uz nu jau tradicionālā procesa norisi citur, bet darbs liek būt savā vietā. Salīdzinot ar šo rindu autoru, muzejniekiem situācija ir vēl neapskaužamāka – kāda Rīga, «Academia Petrina» ļaudīm nav ne miņas, kas notiek pārsimt metru attālajā pilī vai pie Jelgavas dzelzceļniekiem (ja nu vienīgi pēc tam aplūkos kādu reportāžu «Zemgales Ziņās»).
Un tad vēl vienmēr jāizdomā kas jauns un nebijis, jo Muzeju nakts ir īstā reize, lai ievilinātu potenciālo ikdienas (ikmēneša) apmeklētāju.
Pie Luvras iekšā tikt gribētāju rindas esot ikdienas parādība. Nezinu, bet ticu, jo kad biju krietni jaunāks un dzīvoju Padomju valstī, šādās rindās esmu stāvējis gan pie Ermitāžas Ļeņingradā, gan Kremļa muzejiem vai Tretjakova galerijas Maskavā. Pat Rīgā – uz Maijas Tabakas izstādi bijušajā planetārijā mākslinieces ziedu laikos. Un gluži parastā darba dienā, nevis kādā īpašā, reizi gadā organizētā naktī. Tātad galvenais laikam tomēr ir saturs, kaut mākslā arī forma esot ne mazāk svarīga.
Ar šo negribēju teikt, ka esmu kategorisks muzejnakšu noliedzējs. Gan jau netrūkst lielāku vai mazāku bērnu, kas, pabijuši muzejā naktī, gribēs uz to aiziet arī dienā. Attiecībā uz pieaugušajiem gan esmu skeptiskāk noskaņots, jo cik nav nācies dzirdēt – bet tur taču, tai jūsu muzejā, nekā nav! Nu ne jau vispār nekā, bet nekā interesanta. Ļaujiet taču bērnam pieskarties tam skeletam sarkofāgā vai dodiet ko digitālu. Vismaz kādu spēli vai «puzli». Kāpēc Ģederta Eliasa darbu pastāvīgās ekspozīcijas vietā nesarīkot «pužļu» likšanas konkursu pēc viņa darbu motīviem?
Lai gan jauka jau ir tā Muzeju nakts un pat parasta diena, ja vien izturamies ar cieņu – kā pret Eliasu un Alunānu, tā viņa garīgā mantojuma aprūpētājiem. ◆
