«Tas gan skan dīvaini, bet atrasties uz ceļa ir daudz bīstamāk, nekā doties kosmosā,» mani modina radio balss, saucot biedējošu statistiku, kā, piemēram, pārokeānijas lielvalstī katrās divās dienās satiksmes negadījumos dzīvību zaudē tik dvēseļu, cik satilptu vienā boingā.
Ir nu gan mierinājums! Kad sprāgsti, atrodoties zvaigžņotā bezsvara stāvoklī, krīti no vienpadsmit tūkstošu metru augstuma vai tiec sašķaidīts auto bleķos un riepu gumijās, beigas klāt, un maza rūpe, kurai statistikai tiec pieskaitīts. Vienkārši gadījies nepareizā vietā un nepareizā laikā, bet vai tāpēc nebūtu lidojis vai braucis?! Drīzāk nebiji klausījies tajā visdziļākajā tevī, kas brīžam maigi kā ar tauriņa spārna pieskārienu, bet citreiz tiešā tekstā un zīmēs, pašsaglabāšanās instinkta dzīts, brēcis par gaidāmajām briesmām. Un te nu bijusi tava truluma būvētā vai muļķības visu likt uz taustāmo austa izvēle neklausīt…
Ja tā padomā, galva griežas no tā, cik ļoti daudz atkarīgs no personīgi paustās gribas pat šķietami vissīkākajā tās izpausmē un neskatoties uz vecumu! Gribu – mācos, negribu – guļu dīvānā. Gribu – ēdu baltmaizi, negribu – nebraucu ar velosipēdu, kaut zinu, ka tas nāktu par labu manai veselībai. Gribu – slepus pagrūžu savu sāncensi, negribu – nepiedodu. Gribu – dziedu plašu krūti tā, ka visa zeme rīb. Negribu – saraujos melns un maziņš, izlikdamies par sīkāko zemes puteklīti. Gribu – mācos augstskolā, negribu – eju grāvjus rakt. Gribu – meklēju lietās un vietās pozitīvo, priecādamies par rasā plaukstošiem ziediem. Negribu – rūgstu un burkšķu par katru nieku un skaļāku ziņu virsrakstu. Līdz pat tam, ka gribu un saku «nē» slimībām, negribu – guļu vaidēdams un meklēdams visus iespējamos vainīgos.
Tomēr visā šajā izvēļu katlā esam arī kā loterijas bumbiņas, kas brīžam, uzmestas spēji augšup, iekrīt konkrētā renītē, un ir teju neiespējami izspirināties laukā. To laikam sauc par kolektīvo smadzeņu skalošanu, kas iegriež domāšanu neloģiskā un bieži slimā vienprātībā. Kā citādi lai izskaidro, ka pēkšņi viena grupa sāk lamāt un apsūdzēt otru fašismā, melnu sauc par baltu vai dāmas bez savstarpējas sarunāšanas metušās uz viena stila svārkiem un kurpēm? Tai vietai un laikam tomēr ir liela nozīme! ◆
