Atceros, bērnībā bija trīs pieejamie televīzijas kanāli, no kuru «plašā» klāsta bija iespēja izvēlēties tikai to, kas bija attiecīgajā piedāvājumā. Tradicionālās ziņu pārraides, dokumentālās filmas, teātra izrādes un, protams, filmas un multfilmas. Kas bija pieejams, to arī skatījāmies. Protams, to visu caurvija padomiskā propaganda par laimīgo PSRS un ļauno buržuāziju ārpus robežām (pāri kurām gan tika retais). Un tomēr – bērnības televīzija vismaz man asociējas ar interesantiem raidījumiem, aizraujošām filmām, neskaitāmām teātra izrādēm. Un pats vērtīgākais no tā visa vismaz man atmiņā saglabājies, ka tā laika radītie televīzijas darbi bija rūpīgi pārdomāti, dziļi izstrādāti un īpaši baudāmi. Turklāt bieži pat varēja just, ka viens otrs mākslinieks ir spējis piemānīt «čekas rokaspuišus» un savās filmās izdabūt līdz skatītājam gana paskarbu ironiju par padomju darbaļaužu laimīgo ikdienu. Un ne velti joprojām šodien varam just atblāzmu no šiem nu jau daudzus gadu desmitus vecajiem mākslas darbiem – vai kāds ir aizdomājies, cik daudz teicienu, kurus ikdienā izmantojam, lai paspilgtinātu dažādas dzīves situācijas, patiesībā esam aizņēmušies no to laiku mākslas darbiem? Sarakstu var uztaisīt garumgaro, bet, domāju, katrs reiz ir lietojis kaut šādu frāzi: «Mācies, student! Kurš nestrādā, tas ēd!» Katra filma, katra teātra izrāde un, protams, katra to laiku grāmata ir milzīgs aforismu krājums, no kura mūsdienās tiek izmantoti daudzi un dažādi izteiksmīgi epiteti ikdienas notikumu raksturošanai.Ar šo visu es pamazām virzos kritikas gultnē par mūsdienu televīzijas paradumiem barot skatītāju ar pārsvarā «lētu un patiesībā bezgaršīgu desu». Protams, arī no šodienas filmām un seriāliem radušies daudzi tautā mīlēti teicieni, tomēr šoreiz vairāk ir runa par kvalitāti. Riskēšu izklausīties par «konservu», tomēr nevaru nepaust – pēdējo gadu laikā tikai dažas reizes esmu patiešām baudījis labu televīzijas piedāvājumu un diemžēl tieši tādēļ arī salīdzinoši reti vispār skatos televizoru, sevišķi Latvijas TV kanālus. Te nav runas par ziņu, bet tieši par intelektuālajiem raidījumiem. Saprotams, ka šodien visu nosaka finanses, taču mani ne tik daudz kaitina garās reklāmas pauzes (kuru laikā visu ko var pagūt izdarīt), bet tieši piedāvāto filmu zemā kvalitāte. Kādēļ televīzija novērtē mani tik zemu, ka piedāvā «lēto desu»? Un es neesmu vienīgais, kurš pamazām sāk atteikties no TV pults… Bet reiz taču teica, ka televīzija izkonkurēšot kinoteātrus. Laikam tieši tādēļ mūsu kultūrā sāk atgriezties kinoteātru popularitāte – tur vismaz tiek piedāvāta kāda izvēle. ◆
