Dace Micāne-Zālīte, režisore, dzīvo ASVJānis, nobridies pļavā, ar pie biksēm pielipušām dadžu galviņām pārnāca pār kalnu. Tā ik gadu viņš nāca pārraudzīt – savus bērnus. Nekā liela jau līdzi viņam nebija, kā daža laba zāļu nasta, no kuras ārā spraucās smilgas, madaras, vanagzirņi, margrietu smaidīgās galviņas un pati zaļā, leknā zāle, kas tā vien prasījās pļaujama, kaltējama…
«Div pļaviņas es nopļāvu sarkanā’i āboliņ,» tā dzied to pļavas dziesmu, un par balto linu kreklu, ko saņem par darbu, arī Jānis labi zināja, jo visi viņa linu krekli par kaut ko doti. Tos viņam deva par darbu, par dziesmām, par skaistu dziedāšanu kāzu godos un citos svētkos.
Baltais linu krekls bija kā dvēsele, ko uzvilka uz āru, lai redz, ka tā vēl spodra un balta, tā sevī gan zina rakstus glabāt, kas rotā smalko lina drēbi, un raksti tad lietu neredzamo pusi dara samanāmu. Nu, piemēram, Māras krusts – «Met, Dieviņ’i , zelta krustu pār šo visu istabiņu» – tā dzied, pirms ēd, pirms liek pie lūpām maltīti. Kāds ir tas zelta krusts? – pārdomā Jānis, brizdams slapju pļavu, kurā tikko pēc lietus šalts smilgās sakrājušās rasas lāses tikpat dzidras un tīras kā pati debess.
Smilgu gatavība ziedēt jau arī ir Jāņu nakts spēks, kad smildziņai sudraba ziedi. Bet par to zelta krustu Jānis pārdomā un secina, ka zelta krusts jau arī var būt saules stars rasas pilē, kad tā sāk zaigot. Un zelta krusts sanāk kopā, kad visas debess puses satiekas vienā tikšanās vietā un tur kaut kas notiek.
Kas notiek pie manis kurtiem sārtiem un degošām oglēm, kādas domas domā mani ļaudis? Vai nogurušais sasmeļas spēku, vai mīlēt gribošais atrod savu otru pusi ugunskura, papardes zieda vai Jāņu rīta saules gaismā? Vai stipras domas iesējas tautai, kas, pie ugunskuriem Jāņu nakti vadot un sauli gaidot, redz sevī spēku tālākam laika rita cēlienam?
Jānis iet garām kādiem vārtiem, kas ar maza bērna rokām sapušķoti – baļķu spraugās sabāzti balti āboliņa ziedi, sārtas ugunspuķes, vārtu staba galos sasprausti ozola zariņi; jā, Jānis pasmaida bārdā – te mani gaida.
Vai, Jānīti, Dieva dēls,
Tavu platu cepurīti!
Visa plata pasaulīte
Apakš tavas cepurītes.
Jānis redz, redz visus savus ļaudis – Kurzemē, Vidzemē, Latgalē un Zemgalē, redz Anglijā un Īrijā, redz Amerikā, kur nolīgots jau sestdien, jo pirmdiena tajā zemē darba diena, tad nav laika līgošanai.
Redz Jānis arī pagājušā gada auglības ritu, jo gana daudz mazo Jāņu vai citu bērneļu vēl mātēm zem krūts, tie tikai dzims.
Redz Jānis skaistus augumus, kas peras pirtī un izsviedrē sārņus, redz skaistus ļaudis, kas dejo un dzied, sievas, kas sien sierus un cep pīrāgus, vīrus, kas rīko svētkus, un bērnus, kas ar nepacietību gaida Jāņu dienu.
Tikko man pagalmā saldi nosmaržoja jasmīns, cielaviņa aiztecēja pa taciņu, un debespusē mākoņi svinīgi cilā cepures. Tur Jānis aiziet pār kalniņu, savus bērnus apraudzījis, viņam pretī Pēteris steidzas ar jau citu nastu, kur vasara atvērusi plaši vārtus un druvas audzē labību, Saules rits iezaigojies visās krāsās. Balti ir Jāņu dienas rīti – no balto jasmīnu smaržas līdz baltam linu kreklam Jānim mugurā un mums visiem balti izdziedātai dvēselei, kas savijusi ugunskura dūmu un zvaigžņu sagšas spēku. ◆
