Sen zināmā patiesība – no malas padomus dot un pārmest vienmēr ir vieglāk.
Sen zināmā patiesība – no malas padomus dot un pārmest vienmēr ir vieglāk. Tā arī mēs, kultūras pasākumus gribošie, par Uzvaras parka likteni “domājošie”, Jelgavas kultūras dzīvi nosodošie, sēžam un brīvajā laikā pārmetam, ka neviens neko nedara, nekur nekas nenotiek un tāpēc nevienam neko nevajag.
Patiesībā izrādās citādi – čīkstētāji neko negrib darīt, bet, kad kaut kas notiek, negrib apmeklēt, jo vēlāk labāk būs pačīkstēt par to, ka nekas nav izdevies. Un pat ja ierodas, tik un tā pēc tam teic – nekā jau tāda tur nebija.
Protams, mēs neesam naftas magnāti un salūtu cilvēkos iešaut nevaram, neesam arī galvaspilsētā un ienākumus par pasākumu nevaram akumulēt no četrreiz dārgāk pārdotā alkohola. Nav pie mums arī ezeru zeme, un cilvēkus ar savu kaut cik pozitīvo gaisotni nu gan varētu pievilināt no citām pilsētām.
Vakar paziņa atgriezās no brauciena pa Eiropu. Viņš apceļoja Franciju, Vāciju, Austriju, Šveici, Holandi un daudzas citas valstis. Atbraucis puisis secināja, ka viņam tur neesot ko darīt un ka lielākā daļa cilvēku ir pat vairāk kā nepieņemami. Tai pašā vakarā, staigājot pa Ozolnieku ieliņām, viņš aizrautīgi stāstīja vēl neapdzisušos iespaidus, un pēkšņi kāds vietējo jauniešu bariņš mūs nolamāja rupjiem vārdiem un mēģināja izprovocēt uz kautiņu.
Neviļus saistu šo gadījumu ar jau pieminētajiem čīkstētājiem – nolamāt, izaicināt uz asām diskusijām, ignorēt citu paveikto un dzīvot tādā pašā bedrē, kādā mēs te mitināmies.
