Brīva vieta reklāmai – bieži redzēts teksts. Pēdējā mēneša laikā, pārvietojoties pa dzimto zemi, pilnīgi nesaprotamās vietās uz stendiem nākas redzēt sapucētu deputātu kandidātu sejas. Interesanti, vai viņi paši zina, cik neparastās vietās viņi eksponējas?
Gan jau vēl kāds ir ievērojis Ingunas Sudrabas portretu ceļa malā virzienā no Rīgas uz Jelgavu. Pļavā pie nelielas mājiņas slīpi sasvēries reklāmas nesējs nav vientulīgs, jo no rīta redzēju tur skraidām vistas, bet pievakarē, atpakaļ braucot, manīju kaut ko melnu ganāmies. Šķiet, ka tā bija kaza. Nu varbūt āzis. Savukārt uz ceļa posma, kas ved Ķekavas virzienā, tuvāk Bauskas ceļam, minētā persona iesēdināta leknās zirgskābenēs un kārtīgos džungļos. Varbūt tie, kas šo stendu tur ielikuši, ir reklamētās partijas nelabvēļi? Bet varbūt tas ir speciāli, lai visi pamanītu un domātu – kāpēc tā? Un par neaizmirstamo kandidāta seju nobalsotu vēlēšanās, kas neizbēgami tuvojas.
Lai vai kā, ir jautri. Cienījamie deputātu kandidāti pat nenojauš, kā reizēm uz viņu attēliem paspēlējas saules zaķi, gaismēnu kritums un citas nevainīgas parādības. Neteikšu, kur, tas jums jāatrod pašiem, bet tepat pilsētā noteiktās pēcpusdienas stundās var novērot pilnīgi neplānotas un nerežisētas ēnu spēles, kas uz kādu brīdi paceļ garastāvokli. Pāris politiķu portreti uz mirkli iegūst pavisam citas grimases. Sāku pat šīs performances kolekcionēt. Nezinu, kur to visu likšu, bet viela pārdomām ir.
Šim laikam un arī tēmai, par ko rakstu, ļoti atbilstoša ir izstāde, kas pašreiz apskatāma Sv.Trīsvienības baznīcas tornī. Tās nosaukums «Soms skatās uz Latviju». Pirms kāda laika šajā preses izdevumā bija lieliska intervija ar autoru – somu žurnālistu un rakstnieku Juki Rislakki. Asprātīgi un sirsnīgi, bet patiesi viņš paironizējis savās formātā nelielajās karikatūrās par notiekošo Latvijas politikā. Atmiņā palicis zīmējums «Latvijas partiju programmas». Tiem, kas izstādi vēl nav redzējuši, īsumā mēģināšu šo karikatūru aprakstīt.
Četrotne, acīmredzot politiķi, kas raujas pie varas, bariņā mēģina cits citu pārkliegt. Pirmais, apaļīgs kungs, sauc: «Es solu strādāt!», otrais, tievs un garšs, sola: «Es strādāšu vēl vairāk!», korpulenta dāma, šķiet, visus grib pārspēt: «Nē, visvairāk strādāšu es!», savukārt tāds augumā zemāks vīriņš visiem aizmugurē saka: «Mēs esam jau strādājuši!» Uz to visu noskatās sāņus stāvošais pingvīns un nodomā: «Latvija, zeme, kur politiķi strādā…» Pirms ejat uz vēlēšanām, iesaku šo izstādi aplūkot. Var noderēt! ◆
