Bērnībā aukstā kara viducī, sēdēdama ziedošā pļavā un vērdamās zilajās debesīs, kuras ik pa laikam pāršvīkāja reaktīvie dzinēji, allaž nedaudz nodrebēju. Ja nu tiešām sācies karš un šurp aši lido briesmīgās amerikāņu atombumbas? Bladāc, un pasaule ies bojā, jo taču lidos arī pretējā virzienā, neatstājot nekādu cerību dzīvajam.
Kopš tām dienām mainījušās valsts iekārtas, «ielu nosaukumi un ārdurvju kodi». Gribējās ticēt, ka arī domāšana un pārliecība, ka vardarbīgas konflikta risināšanas metodes ir mežonība un mūsdienu cilvēkam, kas lepojas ar augstas izglītības un civilizācijas kroni, nepiemērota. Vienkārši neiespējami, ka atkal būtu jāslēpjas patversmēs, jāsūta vīri ierakumos, jātrīc par savu mīļo un paša dzīvību, jācieš trūkums, bads, slimības un pārējais posts, ko līdzi velk militāra izrēķināšanās. Ir taču gana lijušas asinis! Ir taču gana!
Iespējams, tāpat civilizētā Eiropa sprieda Otrā pasaules kara priekšvakarā. Latvija brīva no svešas varas bija nodzīvojusi tikai mazliet mazāk nekā patlaban mēs. Joprojām pilni apņēmības celt savu ērto nākotni, rietumnieciski orientēti, švītīgi. Taču – kurš spēj pretoties vemšanas refleksam, un bēdas tam, kas gadījies lielās rīkles darbības zonā, kam nespēj pretoties ne veselais saprāts, ne citi civilizācijas sasniegumi.
Tāpēc atliek tikai cerēt un lūgt, ka daža laba slimās ambīcijas, iedomas un varaskāre lielajās devās nenošķebina tik ļoti, ka tas vairs nespēj noturēties cilvēcības trauslajos rāmjos. Un paskatīties uz sevi pašu. Nevajag starpvalstu karu, lai ieraudzītu, cik patiesībā mūsu ikdiena, domas, rīcība un ekrāni piepildīta ar cīņu, asinīm un otra nāvi. Esam gatavi uzspiest savu pārākumu, izkarot subjektīvo taisnību, iznīcināt konkurentus, pat šaustīt tuvākos, neapjēgdami, ka ļaunākais ierocis slēpjas aiz mūsu zobiem un mīļa cilvēka rokas sitiens sāp vairāk par tūkstoš akmeņiem.
Dažāda mēroga konfliktēšana ir mūsu ierastā vide un gaiss, ko ikdienā elpojam. Tamdēļ gluži kā svešvārds, kas līdz galam nespēj ierakstīties apziņā, ir Bībeles aicinājums laikā, kad pasaulē nāca Jēzus Kristus, – «miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts». Kā lai šīs kvalitātes dabū, ja nākas cīnīties ne tikai ar citādi domājošajiem, bet arī nemitīgi par izdzīvošanu, kad nomāc bezdarbs, zemais atalgojums, kredītsaistības un aukstums?! Cik ilgi tā?! Kurš uzvarēs?! Un jēga?! ◆
