Bijušas vairākas reizes, ka paliek silti, saklausot kaut ko tik ļoti dzirdētu un pazīstamu. Es to saucu par savējo efektu. Viens gadījums bija pasen, precīzi – pirms divdesmit viena gada kādā sniegotā februāra rītā Norvēģijas galvaspilsētā Oslo. Toreiz bijām īsā ceļojumā, un, lai mājās palicējus pārsteigtu ar kaut ko īpašu, bija jāielūkojas dažos nieku veikaliņos. Tā mēs pirms braukšanas uz lidostu devāmies nopirkt kādu suvenīru.
Miegains, kluss sestdienas rīts. Visapkārt tikko svaigi sasnidzis sniedziņš, pie koka rotaļlietu veikaliņa uz sliekšņa tikai viena gājēja – pārdevējas – pēdas. Ejam iekšā un, savā starpā diskutējot par pirkumu, protams, latviešu valodā, neievērojam vēl vienu veikaliņa apmeklētāju, kurš ienāk pēc mums. Tā mēs tur ņemamies, neredzot viņa apmulsumu, līdz izdzirdam: «Sveiki! Jūs no Latvijas?» Nu vajag taču gadīties, ka vienā tālā lielā pilsētā agri no rīta satiekas pāris latviešu cilvēku! Jāatgādina, ka pirms divdesmit gadiem vēl tautieši nedevās darbos uz ārvalstīm, un tā bija visai neparasta tikšanās. Nostrādāja savējo efekts.
Vēl viena šāda situācija bija nesen. Devos pie cilvēka, kurš noteikti varot salabot saniķojušos fotoaparātu. Atrodu pēc iedotās adreses mazu darbnīciņu kādā Rīgas vārtrūmē. Pretī runātīgs vīrs, kas grozās starp fotoaparātu detaļu piekrāmētiem plauktiem. Izstāstu savu sāpi, iedodu ierīci apskatei. Grozot aparātu, viņš pie sevis murmina, un ieklausoties izdzirdu tik ļoti pazīstamo vārdu: «Pagaču!» Tā taču bieži saka mana mamma! Vārds pa vārdam, un noskaidrojas, ka meistars un mana mamma ir no vienas puses. Nu, re, – savējais!
Un trešā epizode. Kad esam Rīgā un plānotie darbi sadarīti, var iedzert tasi kafijas. Parasti ejam uz vienu un to pašu vietu. Tur, netraucēti dzerot kafiju, var palasīt jaunāko presi un nesteidzoties vienkārši palaiskoties, skatoties pa logu uz garāmgājējiem. Ievēroju, ka meitene, kas mūs apkalpo, iepriekš nav redzēta. Tātad jaunais kafejnīcas darbinieks. Kad atkārtoti izvēlamies kādu saldumu, sasmaidāmies ar kafijas biedru, izdzirdot viņas jautājumu: «Jums to balto vai rozāto?» Jautājums bija par cepumu krāsu. Es: «Sakiet, kā jūs teicāt – rozāto?» Viņa: «Vai es pateicu kaut ko nepareizi?» Es: «Nē, nemaz! Jūs esat no Vidzemes vidienes, vai ne?» Viņa: «No Gulbenes.»
Nu, re, meitene varēja to arī neteikt, jo tas jau tāpat bija zināms – rozāts (rozā) un lillāts (lillā) saka tikai tajā reģionā. ◆
Pretskats
00:53
08.01.2015
51