«Atkal jau tas Grinčs!» nodomāju pērnā gada nogales brīvdienu putenī, bezmērķīgi «sērfojot» pa televīzijas kanāliem un izdzirdot vairākkārt redzētās filmas melodijas sākuma taktis. Būtu jau slēgusi prom, ja ne tā sniegpārsliņa, kas pēkšņi piesaistīja manu uzmanību teju maģiskā varā. Palielinot miljonkārtīgā lielumā, velkot aizvien tuvāk, izrādās, ka tieši uz tās tēlota kasīšu kaislību pilnā pasaulīte.
Lai nu šoreiz paliek nedaudz komiskie cilvēciņi ar uzrautajiem deguniem un zaļmataino briesmoni, kas cerēja nozagt Ziemassvētkus. Ne viņš pirmais, ne pēdējais, kam svētku laiks uzplēš vecas attiecību rētas vai taurē par «lieliskā notikuma» brīžam liekulīgo un uzpūsto dabu. Nozīme ir trauslajai, gaistošajai un starp miljardiem līdzīgu iejauktajai pārsliņai, kas stipri atgādina arī cilvēku eksistences apstākļus.
Prātam to grūti un pat neiespējami pieņemt, ka mūsu planētas telpa, laiks un masa visuma kontekstā ir tik niecīga, ka pirmais lielums, ar ko šajā ārprātīgajā bezgalībā varētu rēķināties un pamanīt, ir Piena Ceļa galaktika, kuras kaut kur maliņā (pat ne centrā!) sīkmanīgi čubinām ap savu asi. Šeit nemaz nav ko iesākt ar mūsu pulksteņiem un mērlentēm. Gaismas ātrums ir teju 300 miljonu metru sekundē jeb vairāk nekā miljards kilometru stundā, un vajadzētu aptuveni 25 tūkstošus gaismas gadu, lai no Saules aizvilktu līdz galaktikas centram. Nemaz nerunājot par mūsu sistēmas galveno zvaigzni, kura no Zemes ir viena ua (astronomiska vienība) jeb 15 ar septiņām nullēm kilometru tālu, un pārējo sauļu sarakstā nebūt nav tā lielākā un spožākā. Kā lai šajā neaptveramajā masā, ko brīžam liriski saucam par kosmosu un gaidām personīgu vadību, neizčākstēt un bezcerīgi nepazust!
Bezgalīgais neskaitāmo ugunīgo spīdekļu, majestātisko planētu un ledaini aso akmens bluķu piebārstītais melnums nemaz nenojauš, ka tu tāds vispār esi, bet tu arī nespēj tik augstu kāpt un skaļi kliegt, lai tevi vispār sadzirdētu. Tāpēc, no šāda skatu punkta raugoties, tik muļķīga, smieklīga un augstprātīga šķiet cilvēka vēlme iztaisīties par visuma centru un iedomāties, ka viss ir pakārtots, lai riņķotu ap tevi. Taču cilvēciskās kaislības un darīšanas, lai kādā mērogā neiekļautos, ir un paliek tāda kasīšu ciema cienīga ņemšanās – pietiktu siltāka saules stara, un trauslā sniegpārsliņa izkususi! Cik tālu tu taisies tikt ar savu graujošo paštaisnību, milzīgo apvainošanos un lielo zūdīšanos?! ◆
