Atmiņā palicis stāsts, ko pirms vairākiem gadiem izlasīju grāmatā par kādu ceļotāju un viņa piedzīvoto. Grāmatas nosaukums ir «Auksts alus un krokodili». Autora vārds gan piemirsies, bet spilgti atceros vienu epizodi. Piedzīvojumu meklētājs, traucoties ar velosipēdu pa Austrālijas plašumiem un plānojot brauciena maršrutu, atzīmēja ceļojuma kartē vietas – ciematus un pilsētiņas Austrālijas nomalēs, kur noteikti ir veikali. Tas tāpēc, lai papildinātu savus pārtikas un ūdens krājumus tālākceļam. Pārsteigums bijis tad, kad kartē vietas ar iezīmētu vismaz vienu tirgotavu vai degvielas uzpildes staciju patiesībā jau kādu laiku vairs nav. Tur tukšos namiņus un pārdotuves apmeklē tikai Austrālijas vējš. Lasot šo skumjo realitāti, tas šķita kā murgs. Bet nu kas līdzīgs jau ir nonācis arī līdz Latvijai. Par to liecina dzimtajā pusē vairākas kaimiņmājas, kas palikušas tukšas, bez saimniekiem. Uz vienu kvadrātkilometru no sešu māju skursteņiem tie kūp tikai divām un vakaros logi ir gaiši. Pārējās ir mēmas. Tajās neviens nedzīvo. Un veikala šajā apkārtnē sen jau vairs nav. Arī autobusi negribīgi paretam izbrauc cauri vietai, kas kādreiz bija dzīvelīga. Svaiga statistika – Latvijā par 118 ciemiem mazāk.
Tāpat kā Austrālijas apceļotājam, arī mums, gan maigākā veidā, gadījās sastapties ar līdzīgu ainu. Tas gan, pārvietojoties tepat pa Latvijas vidieni. Nobraukti vairāki desmiti kilometri, auto sāk uzrādīt degvielas trūkumu, tāpēc vajadzētu atrast uzpildes staciju. Zinām, ka vietā, kur esam, noteikti tai jābūt. Atrodam to, kas ir vienkārša būdiņa/vagoniņš ar pāris degvielas uzpildes aparātiem. Pie durvīm mūs sagaida pieklājīgs uzraksts «Degviela tiks atvesta pirmdien. Atvainojiet par sagādātām neērtībām!». O, ir tikai sestdienas pēcpusdiena.
Aizvadītajās brīvdienās, laikā, kad sāk krēslot, iebraucām Kandavā. Jauka pilsēta ar līkumainām bruģētām ieliņām, sklandraušiem pa 60 centiem gabalā, kas nopērkami necilā kafejnīcā «Ieviņa», un ļoti daudz dzīvojamo māju tumšiem logiem. Neviena pretimnācēja uz ielas. U-ū, cilvēki, kur jūs esat?
Tālāk ceļš ved uz Sabili. Braucot cauri vakara tumsai, reti kur izspraucas kāda uguntiņa. Skats uz Sabiles panorāmu ir cerīgāks. Abavas krasts ir romantisku gaismu ielokā. Cilvēku pilsētā vairāk, bet varbūt tāpēc, ka centrā vienīgajā kafejnīcā ballīte. Tas nozīmē, ka kafiju ceļotājam iedzert šajā vakarā Sabilē nebūs iespējams. Palīkumojam pa mazpilsētas šarmantajām ieliņām, un, uzmetot aci uz pirmo stāvu logiem, nākas secināt – visi aizgājuši uz ballīti centrā. Bet kur ir pārējie?
U-ū, cilvēki, kur jūs esat? ◆
