Ja viss būtu tik vienkārši kā melns uz balta! Reklāmas nemelotu, kā lētu balonu uzpūšot vienu šķietamu preces priekšrocību, bet pārējo vēsi noklusējot, un superizdevīgajam līgumam nebūtu neskaitāmu sīkā drukā pietamborētu nosacījumu un soda sankciju! Priekšā skaidri saprotams ceļš un tāpēc gaiša nākotne!
Tomēr skaidrā ir maz, un vārdi, ne rakstīti, ne teikti, vēl negarantē tikšanu līdz patiesības serdei. Tā bieži ievīstīta baiļu palagos, jo var izjaukt dažādu iemeslu dēļ vajadzīgās attiecības, diplomātijas segās, frāžu un lozungu brezentos vai vienkārši tukšas muldēšanas ūdens pūšļos, nemaz nerunājot par apzinātu melu un dezinformācijas smacējošiem deķiem. Tāpēc es ciešu amatpersonu oficiālajās runās, kur «tāpēc, ka vajag» vārdi truli šķind kā Bībelē aprakstītie zvārguļi, jo izteiktas bez mīlestības. Taču arī jubilejās un citos svinīgos pasākumos bieži dzirdamo vārdu skaņa nav tā sirdij tīkamākā. Dzeja diemžēl neder visām pudelēm par korķi, un liriska frāžainība vienkārši šķebina. Īpaši, kad to kā no pārpilnības raga sāk liet visi, kam nav slinkums. Par dzimtenes mīlestību, lielo mātes sirdi, jauniešu gaišo nākotni vidusskolas izlaidumā un citām cēlām lietām, ko gribam par patiesību, bet aizsniegt grūti. Tad jau labāk klusēt, jo arī skaisti vārdi var būt kā skābe, kas saēd labus nodomus, atstājot tos ņirdzīgi kailus.
Šķiet, ka cilvēka vārdu krājums, par ko audzināmā trīs gadu vecumā tik ļoti uztraucas bērnudārza skolotājas, beigās tomēr ir kā milzīga noliktava, kur sagulst burtu kombinācijas dabā sastopamās zāles vai koku lapu vērtībā. Tik daudz un bez savas jēgas tie uzvirmo, dažādu emocionālo vēju uzjundīti. Vai arī uzšvirkst kā pērnā zāle pavasarī, ko piromāni, tikai viņiem saprotama spēka savažoti, aizdedzinājuši. Tad nu cilvēks sprēgā, nebēdādams par izraisīto katastrofu. Nav jau ko zaudēt – jauni vārdi būs vēl un vēl.
Tāpēc – kā būtu, ja runājamā daudzums tiktu ierobežots līdzīgi kā olšūnu skaits sievietes organismā. Esi izsmēlis savu limitu un klusē. Kaut vai līdz nākamajai ovulācijai, lai nepiedzimtu kroplīgs un nejauks vai truli tukšs saturs. Arī pieskāriens, acu skats un seja, ko diriģē n-tie muskuļi, spēj vēstīt, kā zināms, pat skaļāk par vārdiem. Varbūt tad izdosies pietuvoties un kļūt kāroti bagātam – runāšana sudrabs, klusēšana zelts! ◆
