Kad Aspazijas literārās prēmijas pasniegšanas ceremonijā Zaļenieku kultūras namā režisore Lūcija Ņefedova ieminējās, ka Aspazijas un Raiņa savstarpējā sarakste ietver vairāk nekā divus tūkstošus vēstuļu, redzot, ka Ā.Alunāna Jelgavas teātra aktieri gatavojas priekšnesumam, no lielākās daļas zāles atskanēja kas līdzīgs vaidam. Vien, kad māksliniece paskaidroja, ka redzēsim tikai kompozīcijas, kuras pamatā pirmās Aspazijas literārās prēmijas laureātes Saulcerītes Vieses un dramaturga Jūlija Bebriša dokumentālās drāmas «Zvaigne iet un deg, un…» fragmentu, daudzi atviegloti uzelpoja. Gan tikai līdz brīdim, kad cienījamā Lūcijas kundze paziņoja, ka fragments ilgs apmēram 25 minūtes.
Ko tad klātesošie cerēja – ka Ā.Alunāna Jelgavas teātra aktieri noskaitīs «Mazā, sirmā kumeliņā /Jāj pa ceļu pasaciņa» (bet to jau skaisti nodziedāja jaunās balsis no ansambļiem «Zaļumiņi» un «Zaļmeitiņas») un visi varēs mesties pie programmā paredzētā un afišā ierakstītā kliņģera.
Šajā brīdī gribot vai negribot atmiņā atausa nu jau nelaiķa Māra Melgalva stipri piezemētākai situācijai domātās rindas «Ai milzīgā dziņa pēc pīrādziņa». Bet faktiski «dziesma jau nav par Zaļeniekiem», kuru ļaudis bija patiesi centušies, lai pasākums izdotos godam. Drīzāk gribas mest akmeni (un varbūt ne vienu vien) visas mūsu tā dēvētās kultūrpolitikas virzienā.
Protams, Rainis, Aspazija un citi mūsu tautas dižgari jāmīl ne tikai jubilejās, tomēr 150 gadu nu ir tā reize, kad pienācīgu cieņu būtu pelnījis arī tāds notikums kā Aspazijas literārās prēmijas pasniegšana. Ar pienācīgu cieņu šeit domāta lielāka uzmanība ne tikai no vietējo ļaužu puses, bet arī, piemēram, ne pārāk tālās Rīgas viesu ierašanās. Atklāti sakot, centrālo mediju, «Panorāmas» vai citu TV kanālu neklātbūtne radīja izbrīnu. Aspazijas prēmija viņas dzimtajā pagastā! 150 gadu jubilejā!
Taisnība vien būs režisorei Lūcijai Ņefedovai, bilstot, ka Rīga un Latvija – tās jau ir divas dažādas pasaules. Un kur tad iepriekšējo prēmiju saņēmējas? Domājams, ka Saulcerīte Viese un Liliāna Štauere bija klāt kaut vai kādas tālas pasaules. Toties Māra Zālīte, Māra Misiņa, Anna Rancāne? Aizņemtība un tālais ceļš no Rīgas līdz Zaļeniekiem? Paldies Andai Līcei, kas nebija tik lepna, lai saulainā sestdienā izbrauktu Zemgales plašumos. ◆
