Šogad māte daba mūs lutina ar vairākām savām performancēm. Ja kādam vārds «performance» ir svešs, tad vienkāršoti to varētu raksturot šādi: mākslas darbs «šeit un tagad». Tam ir vienreizējas norises daba, un pilnīgi precīzi atkārtot esošo ir gandrīz neiespējami. Par to, ko šajā pavasarī redzējuši, dalās vairāki draugi un paziņas. Kāds braucot no Rīgas uz Jelgavu, cauri mākoņu dūmakai marta dienā, kad dienas garums sāk izlīdzināties ar nakts garumu, piedzīvo saules līdzināšanos mēnesim. Uz kādu brīdi tā ir pieņēmusi mēness sirpja formu. Par diezgan retu parādību – ziemeļblāzmu – Latvijas debesīs kopā ar sveicienu manā vārdadienā sajūsmināts stāsta studiju laika kursabiedrs, kurš dzīvo netālu no Rīgas, bet tālu no lielpilsētas ugunīm – pie Ķīšezera, Berģos. Kā jau māksliniekiem ierasts, viņš darbojies savā darbnīcā līdz diviem naktī, tad cauri pagalmam devies uz māju, un te virs galvas brīnumains skats. «Es ātri piecēlu savas meitenes no miega, un mēs gājām ārā lūkoties brīnumā!» telefonsarunā dalījās dabas performances vērotājs.
Kad šo stāstu atstāstīju kādam vecāka gadagājuma cilvēkam, sekoja stāsts ar līdzīgu scenāriju. Tas gan bijis pirms gadiem septiņdesmit. Tēvs kādā naktī piecēlis bērnus no miega, un visa ģimene lūkojusies krāsainajos debess lāsumos. Māte mazajiem sacījusi: «Tie ir kāvi.» Kas ir kāvi, mazajiem nav bijis skaidrs. «Kaut kur ir karš, un to var redzēt debesīs,» atbildējusi māte. Ne velti latviešu tautas ticējumos teikts: «Ziemeļa gaismu latvieši tur par mirušu varoņu dvēselēm un, šai gaismai parādoties, vēl tagad saka: «Re, kur kāvi kaujas.» Tas apstiprina versiju par hologrāfisko visumu. Jo viss, kas uz zemes notiekot, nekur nepazūd. Tas atspoguļojas kā spogulī.
Iestājoties pavasara siltākajām dienām, pārskrējienos no vienas darbošanās vietas uz otru man patīk lūkoties rūsgani pelēkajos laukos, līdz kādu dienu tur ieraugu atlidojušās dzērves. Ir tāda vieta starp Olaini un Rīgu, kur vienmēr ganās dzērvju pāris. Taču šogad tās apsteiguši citi. Minētajā vietā ieraugu piecu stārķu kompāniju, kas snaikstās gar mitro grāvmalu. Nezinu, vai tas ir tautas ticējums, bet kāds draugs pirms gada teica – ja redzi pirmo stārķi lidojam, nevis stāvam, tad visu gadu būs ceļš priekšā. Būs jāceļo. Ja stārķis ir viens, tad būsi individuālists. Man šis gads izskatās ļoti sabiedrisks, jo pieci nav viens. ◆
