«Drive – in» kinoseanss pie «Vivo centra» man atsauca atmiņa kādu pāris gadu senu sarunu par to, vai Jelgavā vajadzīgs «makdonalds».
“Drive – in” kinoseanss pie “Vivo centra” man atsauca atmiņa kādu pāris gadu senu sarunu par to, vai Jelgavā vajadzīgs “makdonalds”. Sarunas biedrs toreiz šādu iespēju noraidīja ar labi iztēlojamu riebuma grimasi sejā, un tas arī palika galvenais pretarguments. Tiesa, kad ieminējos, ka mani vairāk nekā pseidonacionāli aizspriedumi pret desmaizēm pārtikas izvēlē vada nevēlēšanās sagādāt liekus pārbaudījumus veselībai, dzerot kokakolu (par kuras kaitīgumu zināja jau tās reklamētājs Maikls Džeksons), saņēmu atbildi, ka dažu slavenās kompānijas mārketinga īpatnību dēļ oponents sevi tomēr pieskaita pie šā dzēriena lietotājiem. Toreiz tas stiprināja pārliecību, ka attieksmē pret amerikāņu sadzīvi un popkultūru daudzu latviešu prātos valda diezgan liels juceklis, kura galvenā īpatnība ir – “patīk – nepatīk” līmenī balstītā “virtuves antiamerikānisma” vai “antiglobālisma” formu izvēlēties pēc spējas to atļauties no sadzīvisko ērtību viedokļa.
Autokinoteātra un “fast food” restorāna līdzība ir visai tieša. Mākslas satura un pasniegšanas veida pakārtošana izklaides funkcijām un automašīnas loma amerikāņu sabiedrībā – tas viss trīsdesmito gadu ASV radīja ceļmalas “kino makdonaldu”, kurā noskatīties filmu būtu tikpat ērti, kā garāmbraucot paņemt burgeri no “McDrive” kases lodziņa.
Jelgavai un jelgavniekiem šī atrakcija gan acīmredzot uz ilgu laiku tā arī paliks gluži vienkārši eksotika – pārāk reta, lai pret to varētu izveidoties noturīga, personīgajā pieredzē balstīta attieksme.
