Atceros kādu pavisam nejaušu satikšanos nelielā Jūrmalas kafejnīcā – gandrīz blakus tagad tukšajai, bet toreiz Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa reāli funkcionējošajai vasaras rezidencei. Vieta šoreiz nenozīmē īpašu iestādījuma statusu vai greznību, jo no prezidenta vasaras pils to atdalīja parastam cilvēkam nepārejams žogs un ļoti acīga apsardze.
Tā kā tobrīd bijām tikai divi apmeklētāji (otra seju pustumsā pie blakus galdiņa sākumā nesaskatīju), pēc neliela klusuma brīža, kad katrs baudīja savas ne pilnīgi sausās (toreiz ar mani vēl nebija strādājusi slimnīcas «Ģintermuiža» Narkoloģiskā dienesta vadītāja Lilita Caune) vakariņas, izdzirdēju otra apmeklētāja jautājumu: «Sakiet, kā jums patīk šāds dziesmas teksts – Atdodies man, tikai atdodies man, es saku atdodies man, kā es tev.» Acīmredzot tie bija Gvido Lingas kādreiz tik populārā «grāvēja» vārdi.
Runātāja balss šķita kaut kur dzirdēta, bet neklātienē – tā kā pa televīziju, tā kā pa radio. Ieskatījos – Māris Čaklais. Acīmredzot apmeties netālajā Rakstnieku namā un nu iznācis pastaigāties ārpus pārāk ierastajām sienām.
Atbildēju, ka man labāk patīk «Paņem manu nogurumu,/es pie tevis gribu./Man vienalga, kā to sauc,/var arī par mīlestību.»
Dzejnieks jau nevarēja zināt, ka nejauši uzdūries mazliet iedzērušam tipam, kurš zina no galvas vai katru viņa rindiņu vēl no skolas laikiem un vidusskolā rakstījis tieši par viņa daiļradi gan referātus, gan sacerējumus. Manas zināšanas manāmi uzlaboja M.Čaklā garastāvokli, bet es varēju tikai nožēlot, ka neesmu žurnālists (toreiz tāda nākotnes perspektīva man pat nenāca prātā, labi bija ar nelielu vasarnīciņu blakus Guntim Ulmanim un samērā labu, bet ar daiļajām mākslām nesaistītu amatu Rīgā).
Ieskatos 16. jūnija masu informācijas līdzekļos, un, kāda likteņa ironija, ieraugu veselu rakstu par to, kā G.Linga svinēs savu 46. dzimšanas dienu. Un neviena (neviena paša!) vārda par to, ka 16. jūnijs šogad bija M.Čaklā 75. dzimšanas diena. Vai tiešām taisnība viņa slavenajā «Dziesmiņā par Napoleonu» citētajām Iļjas Ērenburga rindām: «Es zinu tikai to, ka beigtu/Napoleonu aprok bedrē, lai tas/nesmirdētu, bet dzīvu kaķēnu/baro ar siltu pienu»? ◆
